Tēvs aiziet meklēt savus apavus. Viņš izskatās ļoti saguris. Kad viņš ir atradis kurpes un atgriežas, mēs mazu brīdi klausāmies koncertu. Sieviete saplēstajā kleitā arī ir atklīdusi līdz skatītāju soliem. taču tur viņu pamana milicijas modrā acs un viņu organizēti, nedaudz brutāli, aizved no publikas. Man viņas ir ļoti žēl.
Tēvs saka, ka labāk būtu doties prom. Mēs aizejam. Tēvs iet ļoti lēnām. Pie ieejas joprojām ir samesto mantu kaudzes, kuras miliči modri sargā.
Pēc pāris stundām, jau mūsu mājās, atbrauc ātrā palīdzība. Tēvam, izrādās, ir lauztas ribas.
Krievu laikos, protams, ziņa par šo Dziesmu svētku notikumu nevarēja tikt publiskota. Tā kā tēvs bija žurnālists, tad pa neredzamajiem ziņu kanāliem viņam tapa zināms, ka šajā šausmīgajā negadījumā bijuši arī cilvēku upuri.
Mums vienkārši paveicās. Taču es visu turpmāko mūžu nespēju piedalīties masu pasākumos. Man ir bail no pūļa. Es nekad neesmu bijusi Arēnā Rīga, neeju demonstrācijās, nespēju uzturēties telpās bez logiem un Dziesmu svētkus skatos vienīgi televīzijā.
Kolēģi, kuriem es izstāstīju šo stāstu, teica, ka tas būtu jāzina arī citiem. Tad nu, lūk..”