Piepelnīties zēns sāka, kad viņam bija 13 gadi. Kādreiz veikalā preces palīdzēja kraut, kādam dārziņu uzrakt, vai nu laukos darba trūkst. Mammu puika mīlēja, kaut arī tā jau sievietes skatu dzerdama bija pazaudējusi.
Reiz Vaņa atnāca pie manis un jautāja:
-Ļenas tant, cik daudz naudiņas vajag, lai mammu izārstētu. Es būtu ar mieru dienu un nakti strādāt, lai viņa būtu tāda kā agrāk.
Runā puika un asaru pašam pilnas acis. Apkampu viņu, sēdējām un raudājām abi kopā.
Nākamajā dienā mēs ar vīru pieņēmām lēmumu: jāpacenšas izārstēt Ivana mammu. Kurš gan viņiem palīdzēs, ja ne mēs? Dēli mūs atbalstīja.
Noteiktā laikā mans vecākais dēls aizveda Ivanu un viņa mammu uz pilsētu pie ārsta, bet es pieskatīju viņa mazo māsu. Atgriezās viņi vēlu vakarā. Vaņa ienāca pie manis un teica:
– Paldies, Ļenas tant, kad izaugšu, naudiņu jums atdošu!
Bet vai tad naudā laime? Redzu puikas laimīgās acis un mana sirds dzied. Tā ar dieva palīgu un kopīgiem pūliņiem mūsu kaimiņiene atguvās un pēc ārstēšanās pilnīgi nemaz vairs nelietoja alkoholu. Iekārtojās darbā un dzīve viņu ģimenē pakāpeniski nokārtojās.
Ivans, kā īsts vīrietis no mācībām brīvajā laikā centās pastrādāt un kaut ko nopelnīt, lai mātei būtu vieglāk. Šis zēns agri uzzināja naudas un ģimenes vērtību. Puisis pabeidza skolu, tad tehnikumu, ieguva profesiju, kura palīdzēja viņam apgādāt ģimeni.
Reiz 8. marta priekšvakarā, kad es gaidīju atbraucam dēlus un klāju svētku galdu, pie durvīm kāds pieklauvēja. Uz sliekšņa stāvēja Vaņa. Tas bija jau pieaudzis puisis, taču ar tām pašām labestīgajām acīm un piemīlīgo smaidu.
Viņš sniedza man puķu pušķīti, konfekšu kārbu un aploksnīti ar naudu. Atteikties būtu muļķīgi. Lai neaizvainotu jauno vīrieti, es, protams, naudu paņēmu, bet vēlāk atdevu to viņa mammai. Viņiem tā vairāk vajadzīga.
Ivana dzīve izveidojās veiksmīgi: viņam ir ģimene, bērns, darbs. Kad ir iespējams, viņš atnāk pie mums uz tēju vai vienkārši tāpat parunāt. Viņa uzmanība, palīdzība vai vienkārši labs vārds vienmēr iepriecina.