Es nesaprotu, vai tā ir tāda mode… auklēt bērnus līdz precībām?
Jau vairāk kā 10 gadus es vēroju, kā vecāki uzņemas atbildību, kura būtu jāuzņemas pašiem bērniem. Vai tā ir tāda mode… Palīdzēt pildīt skolā uzdotos mājas darbus gandrīz līdz devītajai klasei, viņu vietā kārtot skolas somu, viņu vietā noskaidrot mājas darbu uzdevumus, zvanot klasesbiedriem, vazāt viņus pa visiem pulciņiem – bez maz vai no 6 mēnešu vecuma, un skolas gados noslogot viņus ar visiem iespējamajiem pulciņiem tā, ka bērnībai vispār neatliek laika? Ļoti daudz lēmumu vecāki pieņem bērnu vietā un, aizsedzoties ar vislabākajiem nodomiem, kontrolē savu bērnu dzīvi un visas viņu lietas.
Nesen, lasot lekciju skolnieku vecākiem es ievēroju, ka ļoti daudzi vecāki uzzin viens no otra mājas darbus, kas bērnam veicami – 6. KLASĒ!!!! Un vēl žēlojas par to, ka bērni aug nepatstāvīgi.
Es neatceros, ka manā bērnībā vecāki būtu kārtojuši man skolas somu, manā vietā uzzinājuši mājas darbus un būtu veduši mani uz pulciņiem, un manā vietā izvēlējušies, kādus pulciņus apmeklēt.
Vecākiem bija savas darīšanas. Bet mēs mācījāmies būt patstāvīgi.
Vecāki – bērna apkalpojošais personāls
Sabiedrība ir kļuvusi «centrēta uz bērniem». Visa ģimenes dzīve grozās ap bērnu interesēm. Bērns – dzīves jēga un gaisma logā. Vīrietis un sieviete kļūst par komandu, kas audzina bērnus un apkalpo tos – apkalpojošais personāls. Un tajā pat laikā pārstāj būt vīrs un sieva. Un, pats galvenais, vecāki tic, ka tādā veidā padara savus bērnus laimīgus, nodrošinātus un uzdāvina viņiem pašu laimīgāko bērnību.
Skatoties uz tādām “pareizām” ģimenēm, man gribas teikt – lieciet mierā savus bērnus, nodarbojaties ar sevi. Tāpēc, ka tā jūs bojājiet saviem bērniem dzīvi!
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ: