Reiz kāds no bērniņiem, kam teju, teju bija jādzimst, jautāja Dievam: “Dzirdēju, ka tu grasies mani sūtīt uz zemi – kā gan, lai es tur dzīvoju, tik mazs un nevarīgs?”
Dievs atbildēja: “Esmu tev izmeklējis eņģeli, kurš tevi sagaidīs un aprūpēs.” “Bet te debesīs esmu tik priecīgs, varu smieties un dziedāt,” nopūtās bērns. “Tavs eņģelis tev dziedās un ar tevi smiesies ik dienu. Tu jutīsi viņa mīlestību un būsi tik pat laimīgs kā te.” – mazuli mierināja Dievs. “Un kā gan es sapratīšu, ko ļaudis uz zemes runā?” nerimās bērns. “Tavs eņģelis tev teiks visskaistākos un vismīļākos vārdus. Ar lielu pacietību un mieru viņš iemācīs runāt arī tevi.”
Mazais tomēr nerimās: “Esmu dzirdējis, ka uz zemes dzīvo arī slikti cilvēki – kas mani pasargās?” Dievs atbildēja: “Tavs eņģelis tevi sargās, kaut arī paša dzīvība būtu apdraudēta.” “Bet es būšu bēdīgs, jo nesatikšu tevi!” “Tavs eņģelis tev stāstīs par mani un pasauli, un parādīs tev ceļu pie manis. Tā es vienmēr būšu tavā tuvumā.” Šajā brīdī debesīs valdīja klusums, iztālēm jau bija dzirdamas balsis no zemes. Mazais vēl satraukti iejautājās: “Dieviņ, pirms es dodos prom, saki, kā sauks manu eņģeli?” Dievs pasmaidīja un klusi noteica: “Vārds nav svarīgs. Tu viņu sauksi par mammīti.”