Ilgām pārdomām laika nebija. Tuvumā neviena cilvēka. Maiks ātri izlēma, ka mamma jāpārsēdina aizmugures sēdeklī un jāturpina ceļš. Pēc kartes viņš saprata, ka līdz tuvākajai slimnīcai jābrauc 15 minūtes.
Zēns sakoncentrējās un iedarbināja mašīnu. „Viss ir vienkārši, atceries, ko tev mācīja mamma”, – domāja Maiks. Bija bail, bet viņam izdevās iedarbināt mašīnu un uzsākt braukt. Pēc tam viņš palielināja ātrumu, kā dēļ viņu apturēja policisti.
Izlēmīga rīcība
Dvēsele bija papēžos. Ko tagad darīt? Virsnieks stādījās priekšā un palūdza zēnu izkāpt no mašīnas. Sāka viņu taujāt: „Kā tu uzdrošinājies sēsties pie stūres? Tu taču riskēji!
Vai automobilis ir tava tēva? „Skaidroties nebija laika. Maiks ātri atbildēja: „Tā ir manas mammas mašīna. Mēs braucām mājās un viņai nav labi. Viņa guļ uz aizmugurējā sēdekļa. Es nezinu, kas ar viņu ir! Mums steidzami jābrauc uz slimnīcu”.
Policists paskatījās uz bālo sievieti un teica: „Sēdies aizmugurē, braukšu es. Līdz slimnīcai vairs nav tālu. Braucam!” Tajā brīdī pienāca otrs policists, parāva pirmo aiz piedurknes un teica: „Tu ko esi sadomājis, Saimon? Puika pie stūres – tas ir pārkāpums. Mums ir jāsastāda protokols un tālāk jārīkojas saskaņā ar likumu. Kurp tu?”
„Man vienalga uz likumu, kad jāglābj cilvēka dzīvība!” – atbildēja pirmais policists un iesēdās mašīnā. Pēc 10 minūtēm Džesika jau bija nogādāta slimnīcā.
Ārsti teica, ka viņai jāveic steidzama operācija. Svarīga bija katra minūte. Ja viņa nebūtu atvesta laikā, visdrīzāk, izredžu viņu izglābt būtu krietni mazāk.
Izdzirdējis to, Maiks sāka raudāt. Viņš pateicās policijas virsniekam par to, ka tas izglābis viņa mammu. „Es izdarīju to, kas man bija jāizdara”, – atbildēja policists. Viņš pieskatīja zēnu, kamēr mamma bija slimnīcā. Ceļojums ieilga, bet viss beidzās laimīgi.
Kad Džesiku izrakstīja no slimnīcas, viņa ar Maiku turpināja sazināties ar šo policistu. Sieviete pastāstīja par vīrieša varonīgo rīcību viņa darbā.
Policists saņēma paaugstinājumu. Bet viņa pārinieks vēl ilgi nesaprata, ka bija mēģinājis atrunāt kolēģi braukt uz slimnīcu. Taču cilvēkiem ir raksturīgi kļūdīties, vai ne?
Dzīves gudrība: ko mums māca šis atgadījums?
Šis stāsts rāda, ka reizēm ir jārīkojas šeit un tagad. Cilvēks, kurš ir gatavs riskēt, lai glābtu cita cilvēka dzīvību, ir pelnījis cieņu. Virsnieks nezināja, atbrīvos viņu par likuma neievērošanu no darba vai nē. Bet tobrīd svarīgāka bija cilvēka dzīvība. Un tā arī ir galvenā vērtība.