Piekasīgais ceļu policists. Braucu, nevienu netraucēju. Auto ar tranzīta numuriem. Maskavas.
Nopirkts pirms nedēļas (kurš vēl nezina, ir dotas 10 dienas, lai mašīnu piereģistrētu). Blakus, pasažieru sēdeklī, meita bērnu sēdeklītī, piesprādzēta, viss pēc noteikumiem.
Sūkā ledeni. Tuvojos ciematam, ātrums 60 km/stundā, priekšā autobusa pietura, nevis parasta, bet kā laukumiņš autobusam.
Stāv 3 ceļu policijas ekipāžas. 9 inspektori braukā abos virzienos. Un te es, ar tranzītiem, bērns sēž priekšā. Ar zizli nepamāja tikai viens, tas, kurš bija aizņemts ar kādu mašīnu.
Bremzēju, ceļa mala.
Inspektors: …….. inspektors tāds un tāds, jūsu dokumentus, o, un ko jūsu bērns priekšā dara?
Es: Sēž,- saku,-paši neredzat?
Policists paceļas pirkstgalos (padžero man ir).
Inspektors: (smaids nozūd no sejas)…bērns jums pat ir piesprādzēts?
Es: Un arī bērnu sēdeklītis pareizais! Sākas dokumentu pētīšana.
Inspektors: Tā, tā, pagaidu numuriem beidzies termiņš!!!
Es: Tas nav man, bet iepriekšējam īpašniekam, es 10 dienu laikā mašīnu likšu uzskaitē!
Inspektors: Ne 10, bet piecu dienu laikā! Jauns likums!
Es: Jūs paši tos likumus lasāt, pēc kuriem strādājat? (Rādu izdruku)…
Inspektors: Ko jums patiešām viss ir kartībā?
Es: Es neesmu „moskvičs” Naudas nav vienalga J)))
Viņš šķobās, domā, ko teikt…
Tajā brīdī mana meita izņem no mutes ledeni, sniedz to inspektoram un priecīgu sejiņu saka: „Ņem, policista onkuli, pasūkā”!!! Frāzi „Laimīgu ceļu” es burtiski no inspektora lūpām nolasīju, jo visapkārt dārdēja smiekli.
Smējās visi inspektora kolēģi, kas bija ap manu mašīnu, un ar pārsteigumu skatījās uz „auto vadītāju, kuram šoreiz paveicās”.