Strādāju par ātrās palīdzības ārstu. Kavēju darbu, tāpēc izsaucu taksometru. Braucam klusējot. Pēkšņi iezvanās mans telefons. Skatos – draudzene.
Izrādās, ka viņas trīsgadīgajam dēliņam ir augsta temperatūra un tā nekādīgi nekrītas, nolēmusi pakonsultēties ar mani. Izskaidroju, kas jādara un kā kontrolēt situāciju. Kad beidzām sarunu, taksometra vadītājs taktiski pajautāja:
– Vai esat ārste?
– Jā, strādāju ātrajā palīdzībā. Jums arī nepieciešama konsultācija? – smaidot pajautāju.
– Nē jau (arī atsmaidīja šoferis). Vienkārši kopš kādas reizes tagad ārstus vadāju par velti.
Nodomāju, ka viņš vienkārši joko.
– Tā ir jauna valsts programma?
– Nē, programma ir mana personīgā. Vienkārši pirms gada kāds ātrās palīdzības ārsts neļāva nomirt manam bērnam pēc autokatastrofas.
– Saprotu. Bet tas taču ir mūsu darbs, pienākums, par kuru mēs saņemam algu, tāpat, kā jūs par savu darbu – biju nesaprašanā.
– Pienākums, protams, pienākums, bet runa jau nav tikai par to. Viņš tur, avārijas vietā kaut kādu protokolu esot pārkāpis. Otra ātro brigāde esot teikusi, ka Alise līdz slimnīcai nokļūt nepaspēšot, saka, atvadieties tagad.
Bet tas puisis turpat uz vietas operāciju veikt uzdrošinājās. Meitai vēl tagad ir liela rēta uz kakla, toties viņa ir dzīva, un arī mani mazdēli māti nezaudēja.
To pusi pēc tam atbrīvoja no darba, jo viņš esot pārkāpis instrukciju. Viņš aizbrauca uz savu pilsētu un tagad tur glābj cilvēkus. Bet es tagad uzskatu par savu pienākumu kaut vai tādā veidā Dievam pateikties par to, ka tajā maiņā tieši to puisi sūtīja, tāpēc arī vadāju ārstus par brīvu. Kurš no viņiem ir patiešām labs, kurš nē – nezinu, un nav tā arī mana daļa, vienkārši – ārstus par brīvu!
Nesāku ar viņu strīdēties. Ne jau tāpēc, ka skopa un priecājos par negaidīto ekonomiju, bet tāpēc, ka kaklā kamols stāvēja, nespēju parunāt.
Mūsu profesijā, patiešām, sastopami dažādi cilvēki, bet arī es tā puiša vietā ziedotu darbu, lai izglābtu kādu dzīvību!