„Tad es arī sapratu, kas ir mīlestība. No viņa parfīma smaržas, no nejauša pieskāriena vai viņa balss skaņas es nodrebēju. Mēs sākām pavadīt kopā vairāk laika, daudz staigājām un sarunājāmies. Pēc pāris mēnešiem mūsu attiecības kļuva intīmas. Vai es jutu sirdsapziņas pārmetumus? Teikšu godīgi – nē.”
„Sāku dzīvot tā, it kā pēc atrašanās vakuumā, būtu sākusi elpot ar pilnu krūti. Svētkus un atvaļinājumus mēs pavadījām kopā – es, mans mīļotais un viņa sieva. Bija grūti, cilvēkos taču jūtas demonstrēt nevar. Drīz es noguru no tā un palūdzu, lai viņš aiziet no sievas. Toreiz viņš teica, ka viņai šobrīd esot sarežģīts periods un viņš viņu pamest nevarot.”
„Viņas sarežģītais periods beidzās, bet viņš vienalga no viņās neaizgāja. Kad atkal uzsaku šādu sarunu, atradās vēl kāds iemesls. Un tā katru reizi. Reiz es ierosināju pārtraukt mūsu attiecības, ja jau viņš nevēlas neko mainīt savā dzīvē. Bet kā, ja jau mēs viens otru tik neprātīgi mīlam?
Mēs vēl aizvien esam kopā, un es vairs neceru, ka viņš aizies no sievas. Es pat vairs nerunāju ar viņu par to. Bet kā dzīvot tālāk, arī nezinu, negribas taču tā visu mūžu būt par draudzeni – mīļāko būt. Arvien biežāk domāju par to, ka tad, ja viņš būtu aizgājis no sievas agrāk, varētu vēl par bērniņu padomāt, un māju uzcelt, un vispār jaunu dzīvi uzsākt.”
„Tagad saprotu, ka ar katru gadu izredžu kļūst mazāk, diez vai viņš ko kardināli mainīs savā dzīvē. Saka, ka no katras situācijas esot izeja, bet šeit es to neredzu. Kaut kāds apburtais loks. Es nevēlos pamest viņu, jo mīlu, bet viņš nevēlas pamest sievu, jo jūt pienākumu pret to. Ko darīt? Kā dzīvot? Kā pārtraukt mīlēt draudzenes vīru vai aizvest no viņas uz visiem laikiem?”
Ļoti pretrunīgs stāsts, mums šķiet. No vienas puses saproti, ka sirdij nepavēlēsi, no otras puses domā, ka mīlētāji rīkojas amorāli. Gribētos jau kādu pažēlot un just līdzi, bet sanāk kaut kā… Zināja taču uz ko gāja, uzsākot attiecības ar precētu vīrieti. Ko domā tu par šo situāciju?