Kārlis stāvēja telefonbūdiņa un zvanīja Kasparam. Atkal aizņemts… Nebija ko darīt un viņš sāka apskatīt numurus, kas bija pavirši iegravēti uz būdiņas sienām. Viens numurs bija uzrakstīts ļoti uzmanīgi. Pats nezinot kāpēc, Kārlis nolēma uzzvanīt šim numuram.
– Klausos, – negaidīti atskanēja klausulē klusa un piesmakuša balss. – Kas runā? Protams, varēja ātri nomest klausuli un pabeigt šo zvanu, bet Kārlis pateica:
– Tas esmu es…
Neredzamais cilvēks it kā nemaz nebūtu pārsteigts, pat pretēji. Viņa balss kļuva pat laipnāka.
– A! Sveiks, mazuli! Esmu ļoti priecīgs, ka beidzot piezvanīji. Es tā gaidīju tavu zvanu… Tu, noteikti, steidzies?…
– Tas esmu es…
Neredzamais cilvēks it kā nemaz nebūtu pārsteigts, pat pretēji. Viņa balss kļuva pat laipnāka.
– A! Sveiks, mazuli! Esmu ļoti priecīgs, ka beidzot piezvanīji. Es tā gaidīju tavu zvanu… Tu, noteikti, steidzies?…
Kārlis pat nezināja, ko viņam uz to atbildēt. Acīmredzot šis cilvēks, sajauca viņu ar kādu citu. It kā vajadzētu nekavējoties pateikt viņam par to un atvainoties, bet viņu kaut kas atturēja.
– Kā tev skolā iet?
– Skolā… normāli… – noteica, apjukušais, Kārlis.
Sarunu biedrs laikam, juta viņa uztraukumu un viņa balss atkal kļuva piesmakusi.
– Tu, visticamāk, steidzies uz baseinu? Vai studiju? Ir laiks doties, ja?… Paldies, ka piezvanīji. Es taču katru dienu gaidīju tavu zvanu.
Visu nākamo dienu Kārlis domāja par cilvēku, kurš gaidīja kaut kāda `mazuļa` zvanu. Viņš nonāca pie secinājuma, ka vajag piezvanīt vēlreiz, lai atvainotos.
Telefonu pacēla uzreiz.
– O! Sveiks, mazuli! Paldies, ka neaizmirsti par savu vectētiņu! Varbūt ienāksi kādu dienu? Tu taču zini, ka es gandrīz neizeju no mājām… Rētas ļoti sāp!
Telefonu pacēla uzreiz.
– O! Sveiks, mazuli! Paldies, ka neaizmirsti par savu vectētiņu! Varbūt ienāksi kādu dienu? Tu taču zini, ka es gandrīz neizeju no mājām… Rētas ļoti sāp!
– Rētas? – nespēja Kārlis noklusēt.
– Es tev stāstīju par tām, kaut kad, mazuli. Tad tu biji vēl ļoti mazs. Aizmirsi, laikam? Mani ievainoja, kad es vēl ar Il-2 lidoju. Jā-a, bija laiki! Lūk tu man piezvanīji un man pat vieglāk kļuva. Tagad man ir pavisam labi.
Pēc šīs sarunas Kārlis saprata, ka nespēj šim vecajam ievainotajam kareivim pateikt, ka viņš ir melis.
Vienu vakaru, it kā nejauši, pajautāja tēvam:
– Tēti, tu zini, kas tas ir `Il-2`?
– `Il – 2` ? Bija tāda lidmašīna kara gados. Vācieši ļoti baidījās no tās, pat sauca to par `melno nāvi`. Tavs vectētiņš arī ar tādu lidoja!
Vienu vakaru, it kā nejauši, pajautāja tēvam:
– Tēti, tu zini, kas tas ir `Il-2`?
– `Il – 2` ? Bija tāda lidmašīna kara gados. Vācieši ļoti baidījās no tās, pat sauca to par `melno nāvi`. Tavs vectētiņš arī ar tādu lidoja!
– Ja mans vectētiņš nebūtu nomiris, mēs apciemotu viņu?
Tēvs nez kāpēc saspieda Kārļa roku.
– Ja vien mans tēvs būtu dzīvs…
Vairāk viņš neko neteica. Kārlis tad nodomāja, ka arī tā nezināmā `mazuļa` vectēvs varēja aiziet bojā. Tam `mazulim` ir neticami paveicies!
Viņam likās, ka viņam vienkārši ir nepieciešams atkal piezvanīt tam cilvēkam.
Vecīša balss bija jautra.
– Nu tagad man katra diena ir kā svētki! Kā iet, mazuli?
– Normāli! – pārliecināti atbildēja Kārlis. – Bet tev kā? Stāsti, kā klājas.
Vecītis bija pārsteigt. Acīmredzot sen par viņu neviens nebija interesējies.
– Man? Man jau viss kā pa vecam.
Vecīša balss bija jautra.
– Nu tagad man katra diena ir kā svētki! Kā iet, mazuli?
– Normāli! – pārliecināti atbildēja Kārlis. – Bet tev kā? Stāsti, kā klājas.
Vecītis bija pārsteigt. Acīmredzot sen par viņu neviens nebija interesējies.
– Man? Man jau viss kā pa vecam.
– Tu kara laikā tankus redzēji?
– Tanki? Jā, es viņus no augšas piesedzu. Ehh, mazuli, lūk vienreiz…
Vecā onkuļa piesmakusī balss ieskanējās jautri un zēnam sāka likties, ka ar viņu runā nevis vecs cilvēks, kurš sēž vientuļā dzīvoklī, bet kaujas pilots, kurš vada savu lielo lidmašīnu un kaujas notiek gan uz zemes, gan debesīs.
Onkulis Vova, Kārļa 9. stāva kaimiņš, sen jau strādā policijā. Atnākot ciemos pie viņa, Kārlis sāka stāstīt savu stātu. Jau nākamajā dienā kaimiņš izpildījis viņa lūgumu un atnesis viņam mazu lapiņu ar adresi un uzvārdu.
Izrādījās, ka vecais lidotājs dzīvoja diezgan tuvu: Kārlis aizbrauca tikai 6 pieturas no mājām, ar autobusu. Zēns piegāja pie mājas un aizdomājas. Šis vectētiņš vēl joprojām domāja, ka katru dienu runā ar savu mazdēlu. Bet, ja viņš uzzinot patiesību, pat runāt nevēlēsies? Varbūt vajag viņu sākumā brīdināt.
Izrādījās, ka vecais lidotājs dzīvoja diezgan tuvu: Kārlis aizbrauca tikai 6 pieturas no mājām, ar autobusu. Zēns piegāja pie mājas un aizdomājas. Šis vectētiņš vēl joprojām domāja, ka katru dienu runā ar savu mazdēlu. Bet, ja viņš uzzinot patiesību, pat runāt nevēlēsies? Varbūt vajag viņu sākumā brīdināt.
Kārlis iegāja telefonbūdiņā un ievadīja numuru.
– Tas esi tu? – dzirdēja zēns pazīstamu balsi. – Tu zvani no tā automāta, kurš ir lejā? Es uzreiz sapratu, ka tas esi tu! Nāc augšā, es jau durvis atvēru. Iepazīsimies, mazdēl!
– Tas esi tu? – dzirdēja zēns pazīstamu balsi. – Tu zvani no tā automāta, kurš ir lejā? Es uzreiz sapratu, ka tas esi tu! Nāc augšā, es jau durvis atvēru. Iepazīsimies, mazdēl!
Skaidrojums: vēlāk tika noskaidrots, ka Kārļa tēvs vairākus gadus atpakaļ bija sastrīdējies ar savu tēvu un viņam nebija iespējas vairāk satikt Kārli. Vectēvs visās telefonbūdiņās iegravēja savu telefona numur, lai mazdēls kādreiz piezvanītu viņam. Šis nejaušais zvans, saveda atkal viņus kopā.
Avots: dope.lv