Kādu dienu viņas vairs nebūs, un par visu vairāk mēs nožēlosim, ka nepaspējām palūgt piedošanu par šiem vārdiem…
Laiks ir nežēlīgs, agrāk vai vēlāk tas atņem mums vistuvākos, viņu vidū arī visdārgāko un tuvāko cilvēku –
mammu. Viņa ir visīpašākais cilvēks pasaulē, jo dod mums dzīvību, audzina mūs, izrāda uzmanību, kuras cena ir pašas nodzīvotie gadi. Jā, tā dara visas īstas mammas un viņu ieguldījums mūsu attīstībā nav samērojams ne ar ko citu. Viņas ir pie mūsu slimības gultas, pie loga, kad nepārrodamies mājās pārnakšņot. Viņas ir klāt visos mūsu sasniegumos, tajos brīžos kļūstot par vislaimīgākajiem cilvēkiem pasaulē.
Bet mēs…tik reti sakām tos banāli maigos vārdus, ka mīlam viņas, ka viņa ir pati brīnišķīgākā, pati vajadzīgākā. Ir vērts aizdomāties…
Dzīvē, protams, mēdz gadīties visādi. Dažreiz esam nevajadzīgi cietsirdīgi, kad dusmās izmetam kādu frāzi, aizvainojot mammu līdz asarām. Un var pienākt brīdis, kad vairs nebūs kam lūgt piedošanu…
“Man nav laika…”
Mamma iznēsāja mūs deviņus mēnešus, negulēja naktis, kad bijām mazi, strādāja divos darbos, lai samaksātu par angļu valodas privātskolotāju… Cēlās līdz ar ausmu, bet naktīs vārīja zupu un gatavoja krājumus ziemai, lai gan patiesībā vienkārši gribēja apgulties un… nomirt. Nu, vai arī no pārguruma ne ar vienu nesarunāties. Bet viņa vienmēr uzklausīja mūsu stāstus, žēloja, sildīja ar savu mīlestību un ne reizi uz mūsu lūgumu neatbildēja ar frāzi “man nav laika”.
“Es tevi neieredzu…”
Bet viņa mūs mīl. Neskatoties ne uz ko. Lai arī kas mēs nebūtu – veiksmīgs biznesmenis, kurš mēnešiem ilgi pavada komandējumos, pieticīgs klerks vai arī pilnīgs neveiksminieks, kurš lūdz naudu saviem vecākiem – pensionāriem.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!