Pret vēl viena bērna dzimšanu iestājās visi. Vecmāmiņa uzstāja, lai nepapildina nabagu rindas, tēvs sāka dzert, bet mamma visu laiku raudāja.
Vecākās meitas vārdi mātei bija visdziļākās cieņas vērti. Malacis meitēns!
Doma par vēl vienu bērnu maniem vecākiem pat nebija prātā. Pārdzīvojusi nopietnu pēcdzemdību depresiju, krīzi valstī, nevarēdama savilkt galus, mūždien aizņemoties, lai pabarotu divas meitas, mamma nolēma uzsākt biznesu. Tēvs tolaik strādāja milicijā un jau bija sācis diezgan krietni iedzert. Viņš reti pavadīja ar mums vakarus un brīvdienas.
Tāds dzīves veids, ka neviena nekad nav mājas, kad visi ir pa savam darīšanām, bet bērni ir atstāti savā vaļā, jau bija labi iesakņojies mūsu ģimenē. Līdz brīdim, kad mammas kurpju kārbā bija sakrājies tik daudz naudas, ka varējām doties atpūsties uz Krimu.
Ak, Dievs, kāda tā bija pasaka!
Pēc lietainās un vēsās vasaras uz karsto jūras piekrasti. Mums ar māsu patika skraidīt pa oļaino krastu, peldēties, līdz kļuvām zilas, izlūgties pa glāzītei ķiršu vai trubiņas ar iebiezināto pienu. Šie dzīves svētki pilnā mērā skāra arī vecākus, viņi piemirsa par mūžīgo izdzīvošanu, atslābinājās, kļuva jaunāki, viņi staigāja rokās saķērusies.
Bet mēnesi pēc atgriešanās no dienvidiem, es nakts vidū atradu māti virtuvē raudam. Tad viņa atjokojās, bet raudāt viņa sāka biežāk, nedaudz vēlāk sākas arī attiecību skaidrosana ar tēvu. Tests nemeloja-mūs visus gaidīja liels pārbaudījums – ģimenes pieaugums.
Savos 10 gados man jau bija priekšstats, par to, kā dzimst bērni (no kurienes gan tādas zināšanas? no kino, protams), zināju arī, ka ir tādi grūtniecības noteikšanas testi.
Atradu mammas somas kabatiņā. Divas spilgtas svītriņas, regulāri skandāli, mammas dīvainais izskats un pašsajūta, sakniebtās vecmāmiņās lūpas, tēva dusmīgā seja un bezgalīgās runas, kur viena un tā pati frāze, kas atkārtojās bieži “nav ko nabagu rindas papildināt”, mijās ar mammas „es vairāk uz turieni neiešu!” Toreiz es nesapratu, kas tas ir „uz turieni”, tagad acu priekšā 90. gadu abortu statistika, briesmīga statistika.
Viss tas sakārtojās kopējā bildē. Kļuva skaidrs, ka mamma gaida bērnu, ka neviens šo bērnu negrib, ka visi saka mammai, lai kaut kur iet un kaut ko izdara, bet viņa nevēlas to darīt. Šķita, ka tuvojas nelaime, tā milzt pār mūsu dzīvokli, pār mūsu pusdienu galdu, kur trauciņā vienmēr ir karamelītes, pār katru gultu un arī tieši pār mani.
Tik dīvaini bija saprast, nojaust un justies, ka esi pieaugusi, bet redzēt, kā vecāki sarunājoties cenšas ciešāk pievērt durvis (bet pēc tam kliedz tā, ka pat kaimiņi aiz sienas dzird).
Dīvaini bija neieredzēt mīļo vecmāmiņu, kura (bērna jušana ir precīza) vēl mums kaut ko ļaunu, citādi gan kāpēc mamma pēc viņas aiziešanas ieslēdzās tualetē un pusstundu raudāja elsodama. Vienā tādā reizē es neizturēju un pateicu viņai, ka es visu zinu, ka gribu viņu atbalstīt, ka gribu, lai man būtu brālis vai māsa, ka palīdzēšu viņai tāpat kā ar māsu Oļu, ka kopā mēs ar visu tiksim galā.
Iedomājieties, tā arī pateicu ”Kopā tiksim galā”. Kā šodien atceros tās sajūtas: bezgalīgu mīlestību, atvieglojumu, ka nevajag vairāk izlikties, apņēmību kaut kādu.
Mamma tad uzreiz beidza raudāt un, šķiet, pirmo reizi pēc ilga laika pa īstam silti paraudzījās manī, kā uz savu sabiedroto paskatījās. Tagad, pēc gadiem, es saprotu, ka tajā situācijā mēs ar māsu bijām viņas vienīgie draugi.
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!