Tēvs toreiz uzstādīja ultimātu: ”Atstāsi bērnu – mūsu ģimenes nebūs”.
Viņš nevarēja piedot, ka sieva nepakļaujas, attiecības starp viņiem jau pirms tam bija ne pārāk labas, un īsais vasaras ceļojums jau šķita kā sapnis. Ar mammu pārtrauca attiecības tēva vecāki. Viņu dāvanas mums atgādāja citi cilvēki, vai arī mēs tikām aicinātas ciemos pie vecvecākiem pa brīvdienām, bet mamma pat pa telefonu ar viņiem nerunāja, uzreiz deva to man.
Arī viņas draudzenes grozīja pirkstu pie deniņiem: „Kam tev vēl trešo?” Tu tikko esi izlīdusi no psiholoģiskās bedres, ar zīdaini neviens biznesu neveido”.
Argumenti bija dzelžaini, bet vēl dzelžaināka bija mammas apņēmība dzemdēt. Gāja laiks, līdz pat septītajam mēnesim viņa pati braukāja pēc preces uz Maskavu, stiepa milzīgās somas ar bērnu apģērbiem, neatstāja savu mazo, bet ar tādām grūtībām izveidoto biznesu, kurš deva peļņu. Bet tad slēdza kiosku tirgū līdz pienāks labāki laiki.
Es nezinu, uz ko sieviete cer tādās situācijās, no kurienes smeļas spēkus, bet skaidri varu pateikt, ka mamma ar cieņu iznesa visas grūtības, nežēlojās un bija daudz priecīgāka un gaišāka, nekā es spēju atcerēties.
Tēvs daudz dzēra, visu laiku solījās aiziet, bet projām negāja, ar mammu nerunāja. Gulējām mēs kopā (mamma, es un māsa) divguļamajā gultā. Uz nakti slēdzām ciet istabas durvis, jo, ja tēvs bija piedzēries, tad sāka lidot trauki, mēbeles un citi priekšmeti. Domāju, ka tas bija pats smagākais mūsu ģimenes etaps, kurā pārbaudījumu uz izturību izgāja visi tās locekļi.
Es centos uzņemties rūpes par māsu un mājas darbiem, mamma, kā varēja, pelnīja iztiku un centās nekrist izmisumā, tēvs „cīnījās” ar alkoholu (un kā vēlāk izrādījās, arī ar citām sievietēm), bet kas gan es esmu, lai nosodītu – laiks pats visu salika pa vietām.
Visas šīs šausmas beidzās kādā saulainā maija dienā, kad pasaulē nāca mans jaunākais brālis.
Mamma mani pamodināja naktī un pateica, ka tūlīt viņai pakaļ atbrauks ātrā palīdzība un pēc tam viņa atgriezīsies jau ar mazuli, deva rīkojumus tuvākajam laikam, noskūpstīja guļošo māsu, savāca nepieciešamās lietas un aizbrauca. Es tūdaļ pat pamodināju māsu un mēs abas, celīšos nometušās , lūdzām Dievu (ak, šī bērnu ticība Dievam!) līdz pašam rītam, lai mammai un mazajam viss būtu labi. Tad no dežūras atnāca tēvs un, uzzinājis, kas noticis, sāka nebeidzami kādam zvanīt, jautājot: „Nnnn …nav vēl dzemdējusi?” Todien viņš nebija dzēris, bet nezin kāpēc raudāja.
Bet tad, kad viņam paziņoja: „Jums ir dēls, 3,600, 50 cm!” – ilgi sēdēja nekustīgi un raudzījās vienā punktā.
Šis mazulis ienesa gaismu mūsu mājā jau ar pirmo dienu, viņš atgrieza mieru un uz daudziem gadiem kļuva par to pievilkšanas centru, kas turēja mūs kopā. Kā teica runcis Matroskins: „Kopējs darbs apvieno”. Mēs visi pastrādājām, lai izaudzinātu šo puisēnu.
Uzminiet nu, kurš tagad ir visu radu mīlulis? Kurš ir vislieliskākais, visskaistākais, visgudrākais bērns (nu kāds vēl bērns, 17 gadi taču!)?
Mantinieks, dzimtas turpinātājs, vecāku cerība un balsts. Mūsu vecāku, kuri pārdzīvoja krīzi, bet palika kopā, neraugoties ne uz ko.
Visa šī stāsta morāle varētu būt tāda, ka visi vīrieši ir āži, ka viņi ir vāji, ka bērni nav jāiznēsā un jādzemdē šādos apstākļos – tas ir pamatīgs trieciens psihei, ka visa pasaule ir nežēlīga, ja jau pat tuvi cilvēki var ar tevi tā izrīkoties (atcerēsimies kaut vai manas vecmāmiņas un vectētiņa pozīciju).
Bet es nerunāšu par to, tikai klusi pateikšos visumam, ka mēs tikām galā, un tagad man ir vēl viens tuvs cilvēks.