Vēlaties uzzināt par cilvēku kaut ko ļoti svarīgu? Pajautājiet viņam par kādu no notikumiem viņa dzīvē: «Kurš tajā bija vainīgs?». Noklausījāties atbildi? Un tagad ziniet — lai par ko cilvēks runātu, viņš vienmēr runā par sevi.
Cilvēki pasauli redz caur sevi, apvaino citus tajā, pret ko paši klūp, nosoda citus un attaisno sevi. Tā notiek vienmēr un ar visiem. Mēs zinām, ka pat noziedznieki, kuri ir sabojājuši daudzu cilvēku dzīves, lieliski prot atrast saviem nodarījumiem attaisnojumus. Viņi nav vainīgi. Vienmēr ir vainīgi citi.
Cilvēks, izsakot savas pretenzijas pret pasauli, vienmēr parāda savu iekšējo stāvokli, stāsta nevis par «to puisi», bet par sevi.
Vienkāršs piemērs. Kā jūs domājat, kurš, ieraudzījis, ka pēkšņi pazudis priekšnama paklājiņš, uzreiz nolems, ka tas ir nozagts?
Tikai tas, kurš pats ir spējīgs nozagt. Par kapeikām pirkta paklājiņa nozušanai var būt simtiem citu izskaidrojumu, no kuriem neviens šim cilvēkam neienāks prātā. Ja vien cilvēks zinātu patiesos iemeslus šādai citu cilvēku apvainošanai. Patiesībā, viena šāda frāze: “Paskaties, paklājiņu nospēruši!”, zinošam cilvēkam atver tik daudz patiesību par apvainotāju, cik viņš pat iedomāties nespēj. Un nevar zināt. Skolās un universitātēs māca ļoti daudz ko, tikai, ne pašu galveno – kā saprast sevi.
Ja pasaule cilvēkam šķiet slikta, naidīga, ja cilvēki visapkārt liekas slikti, un tādam cilvēkam ir vēlme mainīt pasauli:«Kā viņi visi man ir apnikuši!», — viņš saka, uzskaitot visas tās nepatikšanas, ko “tie” viņam sagādā. Bet pasauli izmainīt taču nevar, var tikai izmainīt sevi – uz labo pusi.
Zinot šo, ir ļoti interesanti vērot cilvēkus. Domājot, ka noslēpušies aiz vārdiem par citiem, viņi apskatei izliek visu patiesību par sevi.
Sākumā tas gan baida, gan var šķist amizanti. Taču reiz, kad tev pašam uzdod šo jautājumu: “Kurš tad ir vainīgs”, tu saproti, ka neesi ne kapeiku labāks par citiem. Kad pārliecinies, ka citi patiešām runā tikai par sevi, ilgi atgaiņā domu par to, ka es taču arī pats tikai par sevi vien runāju. Pie kam, mēs varam dzirdēt to, ko saka citi, varam lasīt viņu tekstus, bet – ne domas Bet mūsējās vienmēr ir ar mums. Un ir tik ļoti sāpīgi sev atzīties tajā, ka neesmu ne par kapeiku labāks..
Uz sevi godīgi skatīties ir visgrūtāk.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!