Gāja gadi, mēs centāmies dažreiz būt kopā, bet es atkal un atkal atdūros ar domām, kas aicināja uz elli – Kā tu pārdzīvosi viņa krāpšanu? Parādīsi, ka zini, vai nē? Jāmāk rādīt, ka nezini. Ironizēt par to, ko zini? Nezināt. Nekad neskatīties viņa telefonā (tagad es ļoti labi māku nekad neskatīties citu telefonā).
Ja dzīvo attiecībās, kurās tieši vai pastarpināti krāpj, tu iegūsti ļoti daudz absolūti nevajadzīgus un ļaunus ieradumus. Sekundes laikā pārslēgties svešu cilvēku režīmā. Nesarunāties nedēļu, un turklāt tajā laikā neciest. Būt vienā ballītē, bet atsevišķi. Provocēt partneri ar savām publikācijām. Flirtēt ar citiem viņa klātbūtnē. Izsmalcināti pazemot. Krāpt pašai. Darīt to visu sadistiski precīzi. Jautri un nevainīgi.
Izrādās, ka pirmā, kristāli tīrā reakcija un šoks uz krāpšanu, bija vienīgais veselīgais. Visas pārējās „mazāk sāpīgās” pieredzes un mēģinājumi „ar sevi sarunāt”, tāpat kā dažādie veidi izglābt situāciju, tas viss ir ceļš uz sajukšanu prātā.
Atceros, ka māja atradās kalnā, no balkona es redzēju, kā iela līkumo lejā. Kārtējo reizi pārdzīvojot viņa krāpšanu, es vizualizēju savas sajūtas – kā asins sarkanas putas, kas tek no mana pārgrieztā kakla, pil balkonā, uz trotuāra, lejā pa ielu. Straume kļūst stiprāka un pārvēršas upē, kas pāršalc visu pilsētu. Pilsētu, kas zina, kā es uzvedos un no kā man ir kauns.
Kas attiecas uz krāpšanu, par ko es pat nespēju izlasīt rakstu, jo sažņaudzas viss iekšā, varu teikt trīs lietas:
1. Ja krāp – šķiries.
2. Ja krāp – šķiries. Neturi pie sevis ķīlnieku. Tieši tas ir negodīgi.
3. Ja krāp, bet baidies šķirties, kas, manuprāt, ir briesmīgi, tad dari tā, lai partneris nekad dzīvē par to neuzzina. Melo līdz pēdējam un nekādā gadījumā neatdzīsties. Un tad pēc iespējas ātrāk šķiries.
Ir brūces, no kurām nav iespējams izārstēties. Un tu ar tām pēc tam dzīvo kā muļķis, lai gan viss jau sen ir pagājis. Rakstu un rokas trīc.