Par dzīvi un tās jēgu
…kas būs tava vērtība brīdī, kad tu mirsi? Paliks tikai dažas vērtības – tava pašapzināšanās un labie darbi. Tas arī viss. Ja vērtību nevar paņemt līdzi, tad tā ir nieks.
Galīgā aptumšošanās notiek, kad cilvēks, nesaprotot sevi, izdomā vērtības vai pieņem tās, kuras piedāvā šodienas pirkšanas un pārdošanas civilizācija. (…) Bet kas būs tava vērtība brīdī, kad tu mirsi? Paliks tikai dažas vērtības – tava pašapzināšanās un labie darbi. Tas arī viss.
Mēs visi esam svētlaimīgi dziļā miegā, jo tur nav pasaules uztveres. Elle un paradīze ir prātā.
“Kā teica Laodzi, kad cilvēks ieraudzīja, ka kaut kas ir labs, radās sliktais. Un cena tam būs tava fiziskā nāve un garīgā aprobežotība. Redziet, kādās sprukās ir civilizācija un jebkurš cilvēks. Bet vai tad kāds par to domā?”
Visos cilvēkos ir dievišķā mūza un garīgais kroplis. Un vērtība ir līdzsvars, savas vietas apzināšanās.
Cilvēka inteliģenci raksturo atturība.
Svarīga nav dzīve, bet gan saprašana.
…pirmās psiholoģiskās kastas cilvēki nesaprot, ka viņi vispār neko nesaprot. Tādi ir 96% sabiedrības. Viņiem laime nozīmē refleksu tūlītēju apmierināšanu. Tie ir organismi, cilvēkveidīgas amēbas, jūras zirdziņi. Viņi dzīvo tikai šeit un tagad un grib būt laimīgi.
Cilvēki jauc ieņemamo amatu ar sevi. Viņi identificē sevi ar olbaltumu, kas novecos un sapūs. Viņi nomirs ar kaut kādu ieņemamo amatu vai goda zīmi, ko ir dabūjuši, vai grādu, ko zinātnē izbīdījuši. Grāds – tas nav slikti, bet tas neesi tu.
Nāve ir atskaites sistēma visam. Ne jau piedzimšana, bet nāve ir saprašanas epicentrs. Visa dzīve zemapziņā ir pakārtota nāves bailēm.
Par sievieti un vīrieti
Sieviete ir pārāka par vīrieti. Diemžēl. Viņā ir ieinstalēta aktīvā tiekšanās pēc harmonijas, laimes, līdzsvara, mūžības un siltuma.
…sievieti raksturo viņas intuitīvais viedums. (..) Viņas ir ļoti tīras un saprot, ka šī pasaule intelektuāli nav saprotama. Viņas mēģina klusi, atturīgi studēt sevi. Un viņas ne uz ko nepretendē.
Esmu ticies ar daudzām sievietēm, kuras ir ekonomiski pašpietiekamas, ar labu izglītību, bieži strādā ārzemēs. Viņām ir grūti, jo viņas negrib ģimeni, negrib bērnus. Viņas zina, ka tas nepadarīs viņas laimīgas, ka tas nevar viņas piepildīt, ka tā nav dzīves jēga. (..) Tas nav egoisms, ka viņas negrib uzņemties atbildību, bet viņām nav nepieciešamības pozicionēt sevi caur bērnu. Viņas redz jēgu mazliet augstāk.
Jo inteliģentāka sieviete, jo viņai grūtāk, tāpēc, ka viņas prasības un standarti ir ļoti augsti. Tāpēc daudzas vai nu paliek vienas, vai šķiras. Tad viņas uzkaras un meklē izeju zināšanās – lasa, iet uz kursiem, meditē, mācās valodas. Bet vīrietis uzskata, ka ar viņu viss kārtībā, un rodas vēl lielāka plaisa starp viņu garīgo pasauli. Un tad viņi dažas reizes nedēļā tikai draudzējas ar organismiem. To mēs saucam par ģimeni.
Reiz kāds ir teicis, ka sievietes vērtības mērs ir vīrietis, kuru viņa mīl.
Bērni
Par laimi, bērni ir gudrāki par mums. Viņi ir ļoti mīļi un tīri, bet dažādi izglītoti. Lielākā traģēdija – ļoti bieži redzu vecākus, kuri nav cienīgi saukties par vecākiem. Un viņiem ir bērni, kuri nav vainīgi, ka viņi ir slimnīcā, ka viņi ir slimi, varbūt netīri, neizglītoti, ar utīm, nepaēduši. Kādi bērni būs šiem bērniem?”
Esmu psiholoģiski noguris, jo redzu, ka apmēram 40% no tā, ko darām reanimācijā, ir bezjēdzīgi, ārprātīgs atavisms. Saviem kolēģiem saku – pēc simts gadiem mūs par to liks cietumā.
Eksistence ir koncepcija, tā ir vienošanās un piemērošanās tam, kas tiek pieņemts par vērtību. Pie mums uzskata, ka ģimene un bērni ir vērtība. Jā, bet tā nav dzīves jēga.
Avots: http://domugraudi.lv