Kā nabags, kuram nebija ne mazākā priekšstata par Parīzes augstākās sabiedrības dzīvi varēja satikt ar Filipu? Viņš izrādījās tikpat pārgalvīgs un azartisks puisis. Abdels saprata, ka invalīdam nevajag žēlošanu, kuru viņam izrādīja iepriekšējās kopējas, viņam vajag draivu, vajag atgriezt dzīves garšu.
Selo agri bija zaudējis vecākus, tāpēc dzīvoja attālu radu ģimenē, kurai bija vienaldzīgs puikas liktenis. Dzīvi viņš mācījās uz ielas. Dodoties pie Filipa, Abdels bija gatavs saņemt atteikumu, taču, kad viņš ieraudzīja grezno bagātnieka māju, viņš nolēma pastrādāt.
Abdelu sāka interesēt grāmatas, kuras lasīja Filips, kopā viņi daudz ceļoja. Aristokrāts iemācīja puisim manieres un mainīja viņa skatu uz dzīvi. Tā vietā Abdels uzlādēja Filipu ar pozitīvām emocijām un deva viņam brīvības sajūtu.
Pēc kāda laika Abdels iepazinās ar meiteni, kura iekaroja viņa sirdi. Viņš pārcēlās uz Maroku un izveidoja ģimeni. Filipa un Abdela draudzība nepārtrūka, reizēm Abdels ar ģimeni apciemo Filipu.
Pocco di Borgi arī atrada savu otro pusīti, ar kuru kopā viņš lido apciemot labāko draugu.
„Mēs bijām divi pārdroši puiši šajā sabiedrība, kuri balsta viens otru”, – tieši tā savu draudzību ar Abdelu apraksta Filips savā autobiogrāfiskajā romānā „Otrā iespēja”.
Šis neticamais stāsts liek noticēt patiesai draudzībai. Šķiet, pavisam dažādi cilvēki atraduši viens otru un saistījušies ciešām draudzības saitēm.