“Dievs, palīdzi man manā neziņā, es te maldos! Un dod man kādu zīmi! Sauc balsī mani, parādies man sapņos! Vai sūti draugu man, kas pazīst vārtus, – es nezinu, pa kuriem varētu iet.
Dievs, dod man vienu zvaigzni vakaros! Tās visas runā reizē, un es nesaprotu. Dod vienu zvaigzni, ko es varu klausīt!
Un rītos putnu dod, kas mani sauc! Nekad es rītos nezinu, kurp iet. Uz visām pusēm lido putni, tā un šitā. Un visi dzied, un visiem Tava balss.
Un, ja nekur nav jāiet, tikai jābūt, tad kur tā vieta ir, kur man ir jābūt? Kur jāizlūdzas nav, kur nevajaga neko dāvināt, – kur pasaule mums pienāk pati klāt.
Dievs, palīdzi man manā neziņā. Dievs, palīdzi man uzdot pareizos jautājumus. Dievs, palīdzi man Tev uzdot galvenos jautājumus. Radi manī jautājumus! Lai zinu, kā Tev jautāt. Dievs, jautā ar mani pats sev, es gribu zināt!”
/Imants Ziedonis/