Es biju gatava, ka ar bērnu nav laika paēst, pagulēt, var aizmirst par manikīru, uz veikalu var iet tikai ar bērnu. Biju morāli gatava, ka beigsies intelektuālās sarunas – tās nomainīs monologi par autiņbiksītēm. Un nekas, tādu sarunu man pietika studiju un darba laikā. Man patika gulēt desmit reizes dienā kopā ar dēlu, tik daudz sen nebiju gulējusi.
Bet tas viss ir tikai vārdi. Manam vecākajam dēlam tagad ir astoņi gadi, un šajā laikā es tik bieži nonācu strupceļā savu sajūtu dēļ, ka ikdienas rūpes un prieki atkāpās otrā plānā.
Mīlestība
Sāksim ar pozitīvo. Liekas, kas tik neierasts ir mīlestībā pret saviem bērniem? Tas ir normāli un ielikts no dabas, Taču es nekad nedomāju, ka var tik stipri mīlēt.
Iedomājies savu spēcīgāko mīlestību. Tad reizini to ar miljonu. Bet labāk – ar miljardu.
Kad piedzima dēls, sajūtas uzvirmoja tajā pašā brīdī. Visu nakti pēc dzemdībām raudāju, jā, var teikt, ka hormoni, taču tās sajūtas joprojām nekur nav zudušas. Pirms četriem gadiem, kad piedzima meita, uz pirmo barošanu atnesa nepareizo meitenīti. Tajā brīdī man viss pamira – un tā turpinājās divus mēnešus. Es neko nejutu, tikai vainas apziņu par to, ka neko nejūtu.
Viss mainījās pēc viņas pirmā smaida man. Un visas emocijas, kas turējās iekšā, beidzot izlauzās ārā. Tā pati ar miljardu reizinātā mīlestība.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ: