Kārtīga cilvēka dzīve saistīta ar daudzām domām un noteikumiem. Mums, parastajiem mūsdienu cilvēkiem, tas nav saprotams, bet tā tas ir. Ja parastais cilvēks, ejot garām baznīcai, var ieiet un aizdegt svecīti, tad ticīgajam cilvēkam viss ir daudz nopietnāk. Baznīcas svētki tas nav vienkārši iemesls sanākt kopā un pavadīt laiku, nē. Tas ir kas vairāk viņiem. Vēlams visvienkāršākajā un atturīgākajā veidā.
Ikdiena mums ir vienkārši darbs vai mājas rutīna. Ticīgajiem tas ir pastāvīgs darbs gan fiziskais, gan garīgais. Nedrīkst atslābt ne uz mirkli, īpaši iekšēji. Sliktas vai grēcīgas domas ved uz tādām atklāsmēm. Tāpēc tās vajag dzīt projām īpaši nikni un neatlaidīgi. Vienkāršs cilvēks pat nenojauš, kā tas ir: pastāvīgi atrasties spriedzē, pat pirms miega un arī pēc pamošanās. Bet citiem cilvēkiem tas ir dabisks dzīves ritms.
Es apprecējos samērā vēlu. Maniem kolēģiem šajā vecumā jau bija mazi bērni un stipras ģimenes. Bet man tāda steiga likās priekšlaicīga, gribējās vēl padzīvot vienam. Vecpuiša dzīves veids izbeidzās pēc tam, kad satiku Jaroslavu. Skaista, gudra meitene, ar kuru bija tik viegli un ērti. Mums bija simtiem tēmu, par ko runāt, kopīgi vaļasprieki un sapņi. Muļķīgi būtu paiet garām, un es, protams, uzdāvināju viņai gredzenu.
Pēc tam bija greznas kāzas. Naudu es nežēloju, tāpēc nekādas pretenzijas no radu vai draugu puses mēs nedzirdējām. Svinības, uzkodas, atmosfēra – viss labākajā kārtībā. Vēlāk mēs aizbraucām uz pāris nedēļām atpūsties, bet tieši pēc deviņiem mēnešiem piedzima meita, Svetlana.
Atzīšos, es nedaudz baidījos, ka sadzīve un rutīna samazinās romantiskos sapņus un mēs pārvērtīsimies par vienu no tādiem pāriem, kuri runā viens pret otru, kad aiziet ciemos.
Bet nē, pat šajā ziņā mūs viss apmierināja. Mēs gribējām vēl vienu bērnu, vairāk ceļot ar ģimeni un būt pastāvīgi romantiskā tonusā. Tie bija paši gaišākie, paši saulainākie laiki manā mūžā. Bet…
Vienmēr taču atrodas kāds tāds “bet”. Tādos brīžos pieņemts sūdzēties par kaut ko vai kādu, izliekoties par nevainīgu. Diemžēl trāpījās Jaroslava, jo ne jau viņa mani, bet es viņai sameloju. Tas notika tikai vienu reizi, es kaut kā atslābinājos, atcerējos jaunību, un tā meitene bija tā aizrāvusies ar mani. Vārdu sakot, ko tur daudz stāstīt, es aizgāju pa kreisi, un sieva par to uzzināja. Punkts.
Vispirms es, protams, gribēju parunāt. Godīgi nožēloju un lūdzu man piedot. Zvērēju, ka tas bija pirmo un pēdējo reizi. Kļūdījos un darīšu visu, lai nekas tāds neatkārtotos. Taču mani neuzklausīja, reakcija bija man pavisam negaidīta. Sieva paņēma meitu un aizbrauca pie vecākiem uz laukiem. Divus garus mēnešus es varēju tikai pa retam parunāt ar viņu un bērnu pa telefonu. Bet tad, beidzot, viņas atgriezās.
Cilvēks, kurš stāvēja manā priekšā, bija pavisam cits, tā vairs nebija mana sieva. Tā bija pavisam cita sieviete.
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!