No galvas līdz kājām ģērbusies kaut kādos garos svārkos, ne pa mēram, ar astē saņemtiem matiem. Acīs bija kaut kāds neprāts un viņas balss bija klusa un čerkstoša. Nē, tā bija tā pati Jaroslava, bet iekšēji viņā bija kaut kas stipri mainījies. Pēc tam mēs parunājām vienatnē, es visu sapratu: viņa bija kļuvusi par ticīgo.
Ik pēc pāris teikumiem viņa slavēja. Atcerējās baznīcu un mācītāju. Un to, kādi mēs esam tumši cilvēki un kāda mums agrāk bijusi dzīve. Ja es vēlos būt viņai blakus, tad viss jāmaina. Meita jāatdod tuvējā baznīcas skolā, lai arī viņa pagaidām vēl ir maziņa, bet man jāatsakās no daudziem laicīgiem priekiem. Nekādu ieradumu, jāpārstāj tikties ar draugiem un tā tālāk pēc saraksta.
Es taču atceros, ka viņas vecāki mūsu kāzās pastāvīgi raudāja, bet tad es nodomāju, ka tas vienkārši ir tāds jauks žests. Un viņu meitā es neko tādu nebiju manījis.
Bet izrādījās, ka viņiem visa ģimene tāda. Pie tam, es nekāds trakais neesmu, pat baznīcā kādreiz pa Lieldienām esmu gājis. Bet lai kaut kā dziļi visa tajā līstu iekšā, piedodiet. Kurš gan zināja, ak mana mīļotā sieva atgriezīsies no radiņiem gandrīz vai kā jaunava?
Mēs nolēmām mēģināt. Es nevēlējos zaudēt ģimeni, bet Jaroslava vēl jo mazāk. Tagad mūsu dzīvē ienāca diezgan lielas pārmaiņas. Katru dienu vairākas reizes es klausījos no sievas, kāds es esmu. Aizgāja pat tik tālu, ka mēs aptuveni stundu strīdējāmies par to, kāpēc man vajadzīgi šorti. Tas, izrādās, ir nepieklājīgs apģērba gabals. Kaut gan es tā arī nesapratu, kāpēc tieši. Acīmredzot, vīriešu kājām klāt nāk papildus izaicinājumi, klāt tiem, kas jau man ir.
Jāsaka, ka lielāko daļu no savām mantām arī Jaroslava aizvāca. Skaistās kleitas, blūzes un savu apakšveļu, kas man patika – tas viss tika pa taisno aiznests atkritumos.
Visu, kas bija vienkāršāks, viņa sakravāja kastēs un atdeva citiem. Bet kurš gan vilks mugurā bikses un džemperus no Itālijas? Es vēl nevienu cilvēku savā mūžā līdzīgā apģērbā redzējis neesmu. Kur paliek firmas apavi? Tikai nesakiet, ka tiek pārdoti internetā, es to nepārdzīvošu!
Reizēm, ja ir iespēja, es tiekos ar draugiem pilsētas otrā gala, kaut kādos man nepazīstamās vietās. Nu un kas, tāds vecums. Ciemos vairs neaiziesi, visiem ir bērni. Bet pie sevis aicināt es nevaru saprotamu iemeslu dēļ. Nākas spēlēt viltniekus. Tā lūk, man pat kauns atzīties draugiem par savu situāciju. Izstāstīt visas šīs situācijas iemeslu, man kauns. Bet atzīties, ka savu sievu neesmu redzējis jau vairākus mēnešus, man jau ir galējā robeža.
Viņa pastāvīgi mani sauc uz dievlakpojumu, cer, ka arī es iesaistīšos. Bet tāda cilvēka dzīve nav domāta man. Es, savukārt, cenšos biežāk viņu izvest cilvēkos, atgriezt pie normāla dzīves veida. Es viņu ļoti labi saprotu. Un katrs no mums pastāv uz savu. Cenšamies pavilkt virvi uz savu pusi. Kurš uzvarēs šajā jautājumā mūsdienu ģimenē, es nezinu. Taču ceru, ka mēs atkal atradīsim viens otru. Lai cik mums abiem tas grūti nebūtu.