Protams, esmu pateicīga draudzenēm, ka viņas centās mani uzmundrināt. bet tagad saprotu, ka viņas manī apbrīnoja to, kā pašām nebija. Klausoties visus šos vārdus, es tik un tā jutos vientuļa ar savām sāpēm un tukšuma sajūtu.
Bija novembris. Sestdienā bērnus aizsūtījām pie vecmāmiņas un beidzot varējām aprunāties. Man vēl bija cerība, ka viss ir labojams. Bet viņš vienkārši un auksti pateica: “Visu dzīvi es domāju, ka tu esi atbilde uz visiem maniem jautājumiem. Tu biji viss. Bet ar viņu es sapratu, ka ir arī citi līmeņi, kuros ar tevi es netikšu.”
Bija pusdienas laiks, bet es maltītes vietā noslēpos vannas istabā. Nevarēju neko ieēst, vēderā bija savāda sajūta. Šī savādā sajūta man bija pazīstama visus šos mēnešus, kamēr dzīvoju ar aizdomām. Piepildīju vannu ar ūdeni un atgūlos tajā. Drīz mana āda no baltas pārvērtās koši sārtā.
Aplūkoju savu vēderu. Strijas, izstiepumi, kas parādījās pēc otrā bērna piedzimšanas. Vēders vairs nebija tik tvirts kā agrāk. Varbūt tas pie vainas? Vismaz daļēji vainīgs. Viņas 24 gadus vecais vēders noteikti vēl mīksts un tvirts.
Varbūt iemesls nemaz nav meklējams manā ķermenī. Varbūt es nepareizi izvēlējos prioritātes un nenoliku viņu pirmajā vietā? Varbūt neesmu tik interesanta sarunās un gultā? Ar mani nav tik jautri. Neesmu pietiekoši gudra. Kad viņš atgriezās mājās pēc gariem komandējumiem, mājās varēja būt mājīgāk. Un bērni dažreiz viņam traucēja atpūsties. Es nezinu, kāpēc mēs nonācām tik tālu.
Nākamie 4 mēneši bija briesmīgi. Mēs dalījām un pārdevām māju, algojām advokātus, mainījām dokumentus, es nomainīju savu uzvārdu atpakaļ uz pirmslaulību uzvārdu. Bet tas vēl nebija nekas salīdzinot ar to jaunumu, ka pēc 5 nedēļām kopš parakstījām šķiršanās dokumentus, viņi sāka dzīvot kopā un paziņoja par saderināšanos. Katras brīvdienas viņi kopā atbrauca un paņēma bērnus pie sevis. Viņi kopā pavadīja visas vakariņas un visus svētkus. Un visu šo laiku es jutos kā rotaļā ar nosaukumu “Salīdzini mūs”. Kā atbalss man galvā dunēja draudzeņu uzmundrinājuma vārdi: “Tu esi skaista. Tu esi labsirdīga. Tu biji laba sieva.” Atkārtojot šos vārdus, es sapratu, ka tie man nedod vajadzīgo spēku. Ar to nepietika.
Kādu reizi, aizsēdējusies ar draugu, izdzirdēju vārdus, kas man bija nepieciešami. tajos nebija ne salīdzinājuma, ne vērtējuma. Viņš vienkārši pateica man, ka attiecībās, “lai kā tavs partneris rīkotos, tā ir viņa izvēle un tā nekādi neraksturo tevi”.
Šis apgalvojums izrādījās man tieši laikā. Pēc visiem mēnešiem, kuros meklēju iemeslu un salīdzināju mūs, es beidzot varēju atbrīvoties no vainas sajūtas un kauna. Tajā naktī aizmigu, atkārtojot šo frāzi. Es sapratu, ka tā ir taisnība. Bijušā vīra lēmumam nav nekāda sakara ar mani. Pat ja es 100% būtu bijusi ideāla sieva, mūsu attiecības būtu beigušās tāpat.
Es pieņēmu, ka es neesmu ideāla. neesmu tam domāta. Esmu dzimusi, lai būtu īsta. Ievainojama. Es drīkstu justies neaizsargāta un lūgt palīdzību.
Beidzot es sapratu, kas es esmu un sāku lēnām rāpties ārā no bedres, kurā pati biju ielīdusi visu šo laiku.
Dažreiz mani māc grūtsirdība. Dažreiz man ir slikts garastāvoklis. Bet tas nav uz ilgu laiku. Esmu atklājusi sev citu dzīves pusi. Es neesmu atkarīga no svešu cilvēku vērtējuma. Tas dod man spēku iepazīt sevi un savas dzīves jaunās puses.