Par skaudrajiem apstākļiem, kādos jādzīvo sirmgalvei-invalīdei, “Bez Tabu” komandai stāsta Mazsalacas puses iedzīvotāji. Viņi uztraukušies par 77 gadus veco Elgu, kas dzīvo briesmīgos apstākļos un nespēj par sevi parūpēties, malkas nav, pārtikas nav…
“Viņa ir bijusi pašvaldībā un, kā nu prot, pievērsusi sev uzmanību (proti, ka viņa it kā apzagta, lai gan tur pat nav ko zagt). Tā vietā, lai par šo sievieti parūpētos, ņemot vērā viņas vajadzības, pašvaldība atsūtīja no Valmieras policiju, lai izmeklē šo zādzību! Kā rīkoties un ko darīt, lai kāds parūpējas par cilvēku, kas ar sevi netiek galā?” neizpratnē ir iedzīvotāji.
Pļavā ieaugušā vecā mājā , aptuveni 11 kilometrus no Mazsalacas, “Bez Tabu” komanda sastop 77 gadus veco Elgas kundzi. Viņa uzreiz sūdzas par sāpēm kājā, kas piepampusi. Sirmgalve stāsta, ka dzer lietus ūdeni, ko savāc plastmasas traukos. Lietus ūdenī arī mazgājas. Aku neizmanto, jo tajā ieperinājušās žurkas.
“Dzert man nav ko. Dzeru no grāvja lietus ūdeni. Jau ilgi. Man labā kāja beigta. Galīgi beigta kāja. Pašvaldības pārstāvji man varētu atvest ūdeni. Neviens man negādā,” sūdzas Elga.
Taujāta, vai viņu aprauga novada sociālā dienesta pārstāvji, Elga saka, ka “nav bijuši”. Māja aizkrauta ar koku atgriezumiem kuršanai, drazām un spaiņiem, kuros sieviete nokārto dabiskās vajadzības. Tāpat istabā tiek turēta kaza, ko atstājusi draudzene, mūža nogalē pārceļoties uz dzīvi aprūpes iestādē.
Elgas kundze reizi nedēļā mēro ceļu uz veikalu, kur kafejnīcā vienu reizi nedēļā ietur siltu maltīti. Līdz autobusam viņa dodas pa tiem pašiem brikšņiem un dubļiem, dodoties mājup nes smagus iepirkumu ratus neatkarīgi no laikapstākļiem. Ziemā piekļuvi līdz mājai pašvaldība no sniega neiztīra.
“Domei vajadzēja palīdzēt un ceļu izšķūrēt. Ziemā, kad saputināts. Tā es varu paiet, bet man kājas ir beigtas!” teic Elgas kundze.
Bez Tabu komanda sniedz padomus sociālajam dienestam
Bez Tabu nekurienē pieaicina Mazsalacas novada sociālā dienesta vadītāju Agritu Bērziņu, kura gan neizmanto iespēju apskatīt telpas, kurās dzīvo sirmgalve. Sociālā dienesta vadītāja informē, ka kundzei palīdz ar malkas pabalstu un piemeklē drēbes no humānās palīdzības. Pensija sirmgalvei esot pieklājīga, lai varētu atļauties visu nepieciešamo. Taujāta, kāpēc pašvaldības darbinieki nevar ik pa laikam sagādāt kundzei pārtiku un citas saimniecībā nepieciešamās preces, ja sirmgalve par tām atdotu naudu, lai nebūtu pašai jābrien sniegā un dubļos, sociālā dienesta vadītāja A. Bērziņa taisnojas, sakot, ka “par to mēs varam domāt, bet uz šo brīdi mums ir viens sociālais aprūpētājs, kurš vairāk strādā pilsētā. Bet, ja jums ir tāds ieteikums, mēs par to varam padomāt.”
Sirmgalve stāsta, ka labprāt pārceltos uz dzīvo aprūpes iestādē, taču viņu “bremzē” kaza: “Kazu man nav kur likt! Kad būs kur likt, iešu uz pansionātu. Man radinieku nav. Visi kapsētā. Vīrs arī nav bijis.”
Sociālā dienesta vadītāja Bērziņa stāsta, ka sirmgalve ilgstoši sola par pārcelšanos uz aprūpes iestādi, taču allaž solījumu nepilda. Lai gan Bērziņa vairākkārt apgalvo, ka pret sirmgalves gribu viņu nevar nogādāt iestādē, sarunas beigās tomēr apstiprina, ka sociālie darbinieki var rīkoties, ja sieviete apdraud sevi,”
skaties.lv