Mazliet aplūkosim Sjūzenas Forvardas grāmatu “Toksiskie vecāki”. Šī ir vērtīga grāmata par ģimenes psiholoģiju, jo īpaši tādēļ, ka tajā precīzi soli pa solim ir paskaidroti dažādi cēloņi, sekas, nepieciešamā rīcība un nulles izejas punkti. Gandrīz visiem pieaugušiem bērniem kaut kādā mērā ir toksiskas attiecības ar vecākiem, un visbiežāk, lai arī kādā formā tas būtu, ir saskatāmas pārsteidzošas līdzības. Piemēram, zems pašvērtējums, kas noved bērnu pie pašiznīcinošanas uzvedības. Tā vai citādi, bērns jūtas nepietiekams, nemīlēts un neadekvāts.
Pasaulē ir divas ziņas – viena laba, otra slikta. Sliktā – ja jums ir bijusi smaga un traumatiska bērnība, tad jums KĀDREIZ ir bijusi smaga un traumatiska bērnība. Labā – bērnība ir pagātnē, un nekad nav par vēlu no tās gūt kādu labumu!
Toksiski vecāki ir tādi vecāki, kuri ar saviem bērniem komunicē tādā manierē, kas nepārtraukti apdraud viņu pašcieņu.
Ir tāda tipa un rakstura cilvēki, kurus mēdz dēvēt par “smagiem”. Šādi cilvēki ir vistoksiskākie, turklāt tiem ne vienmēr jābūt vecākiem. Šie cilvēki pārāk nopietni attiecas pret dzīvi, viņi ir “apkrauti” ar dažādiem tabu, konvencijām, stereotipiem un konvencijām. Toksiski vecāki saskaņā ar Sjūzenas Forvardas raksturojumu ir cilvēki, kas nepārtraukti sevī apsver sacelšanos un atšķirtībā plāno pret sevi uzbrukumus. Viņi nepārtraukti aizstāvas, tādējādi tikai palielinot bērna atkarību un bezpalīdzību. Tā vietā, lai veicinātu veselīgu bērna attīstību, viņi to neapzināti grauj, un pārāk bieži dzīvo burbulī ar pārliecību, ka viņi rīkojas tikai bērna interesēs.
Bet iepretim ir bērns ar elastīgu psihi, ar pilnīgu pārliecību, ka vecākiem ir taisnība. Gan jau, ka jebkurš no mums kaut reizi dzīvē no vecākiem ir dzirdējis tādas frāzes kā: “Tas stiprina raksturu!” “Ir jāiemācās atšķirt labais no ļaunā!” Kā arī bieži ir pazīstami ar šādām vai līdzīgām situācijām:
- tas ir nepieciešams, lai citu acīs izskatāmies pēc labas ģimenes;
- būtu labāk, ja tu vispār nebūtu piedzimis;
- tu vēl esi bērns, tāpēc nemaisies man pa kājām;
- izaugsi tad sapratīsi;
- tu man esi parādā, jo tevi uzaudzināju;
- dari tā, kā tev lieku;
- man vienmēr ir taisnība, jo man ir lielāka dzīves pieredze;
- tu nevari būt ideāls – pat necenties;
- tev nevar uzticēties, jo atkal kaut ko “salaidīsi dēlī”;
Šāds arsenāls pamatā kaitē bērna pašapziņai, sabotējot jebkādu neatkarības attīstību. Autore kvalificē toksisko vecāku tipus: ir vecāki, kuri vienkārši ir emocionāli nepiemēroti šādai lomai; ir vecāki, kuri ar savu pārlieku lielo aizsargātību neļauj bērnam pašam mācīties.
Ir bērni, kuriem jau kopš zīdaiņa vecuma ir jācīnās un jāmeklē vecāku mīlestība. Viņš saprot, ka neviens viņu nemīlēs tāpat par viņa dzimšanas faktu. Šādam bērnam nepārtraukti no sevis kaut kas jāmēģina “izdabūt”, lai māte būtu ar viņu apmierināta jo tikai tā viņš jutīs vecāku apmierinājumu, balvu no mātes vai tēva mājienu.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!