Ēriks Kursītis ir sešdesmit četrus gadus vecs bezpajumtnieks. Kādreizējā raibā un dēkainā dzīve nu ir novedusi līdz dzīvei uz ielas.
Ēriks jaunībā mācījies jūrskolā (studijas gan neesot pabeidzis), bija matrozis, pastrādājis arī citus darbus, bet nekur nepalika ilgāk par pāris mēnešiem. Ēriks pabijis arī cietumos, pirmo reizi ieslodzījumā nonācis par nelikumīgām valūtas operācijām. Toreiz tuvākie ieslodzījuma biedri bijuši Latvijā zināmie cilvēki – Aleksandrs Lavents (Latvijas lielākās komercbankas “Banka Baltija” vadītājs un līdzīpašnieks) un Vladimirs Ļeskovs (koncerna “Pārdaugava” prezidents).
«Kontingents tur bija ļoti dažāds. Bija gan slepkavas, izvarotāji un laupītāji gan izglītoti ļaudis, kas bija tikuši aiz restēm par dažādiem saimnieciskiem noziegumiem,” atceras Ēriks.Pēc ieslodzījuma Ēriks uz brīvām kājām nebijis ilgi, aizbraucis kopā ar Laventu uz Krieviju. “Mums tur vajadzēja dabūt konkrētas mantas. Nekas nesanāca. Dabūjām astoņus gadus,” stāsta Ēriks. Viņš gan atzīst, ka Laventam bijis bagāts tēvs, tāpēc pēc diviem gadiem viņš jau ticis ārā, bet pašam gan nācās “nosēdēt” visus astoņus gadus.»
Kad iznāca no cietuma, Latvija jau bija brīva valsts, un Ēriks uzsāka darbu pie Vladimira Ļeskova kompānijā “Pārdaugavā”. Toreiz braukājis ar lepnu “jaguāru, darīdams dažādus darbus kompānijā, kas kaulus nelauza, bet naudas bija pietiekami. Tomēr katru vakaru Ēriks mēdza izklaidēties ar alkoholu un drīz vien tika atlaists no labā darbā.
Tagad Ēriks ir situācijā, kad nekā vairs nav – ne pajumtes, ne naudas. Faktiski viņš ir klaidonis bez noteiktas dzīvesvietas. Agrāk viņa bijusi arī ģimene – sieva un meita, bet meitu nemaz neesot audzinājis, jo pārsvarā tajā laikā atradies cietumos.
Ēriks stāsta, ka drēbes un ēdienu viņam nodrošina kristīgās organizācijas. “Neviens pliks apkārt nestaigā un badā nemirst,” stāsta Ēriks. Naktī viņš uzturas patversmē, kur katrā stāvā sava kārtība – apakšā var gulēt jebkurš, bet pieejams ir tikai matracis un dzēruši biedri, augstākajos stāvos drīkst uzturēties, ja neesi dzēris. Pārāk ilgi Ērikam labākajos apartamentos, kur karam sava gulta, brokastis un vakariņas, gan neesot spējis uzturēties. “Saņēmu savu pirmo lielo pensiju un nolēmu atzīmēt. Man piešķirts valsts sociālais pabalsts – 64 eiro un trīs centi.”
Ēriku mierina vien doma, ka uz ielas viņš nepalikšot. Viņam ir rezervēta vieta Līvas kapos, turklāt pazīstami arī vairāki apbedīšanas biroja vadītāji. Par aiziešanu es neuztraucos,” medijam stāsta bezpajumtnieks.
Avots: http://nozagts.focus.lv
Fotogrāfijai ilustratīva nozīme!