Tas parādās, kad ap tevi notiekošais zaudē jēgu – no pārlieku liela noguruma, aizvainojuma, salauztas sirds, vai vilšanās tuvākajos; kad ieslēdzas autopilots un izslēdzas jūtas, nodziest iekšējās bākas, no ierindas iziet dvēseles kompass.
Tieši tad – negaidot, bet vienmēr paredzami, iestājas brīdis, kad izmisums pēc dziļas nopūtas sāk bālēt, un pat pašos smagākajos brīžos iestājas miers. Tā notiek pēc ilgas raudāšanas dusmās, vai noslēdzot galēji sarežģītu un nogurdinošu lietu: iekšēji izplatās klusums, un tu jūties, it kā atrastos lielās un siltās Dieva plaukstās.
Tā izpaužas tava esība, kura snauž dziļi iekšienē. Pat ne tā – šis dziļums būdama pati. Drošs, atbalstošs un cerīgs. Tā ir vairākas reizes spēcīgāka par tevi – tajās kategorijās un pakāpēs, kādās esi pieradusi par sevi domāt, un tā nav nekādi saistīta ne ar pašnovērtējumu, ne ar citu vērtējumiem un spriedumiem par tevi, lai cik reizes tu arī sev neteiktu: “Nekad nekas normāls ar mani nenotiek” un, lai cik reizes tu sev arī nebūtu atbildējusi: “Tev ir taisnība”.
“Tu vari mani aizkrāsot, bet es joprojām šeit palikšu”.
Psiholoģijā par esību tiek saukti arhetipi, kuri atspoguļo cilvēka dziļo centru. Es to sajūtu kā liela vaļa, kurš guļ okeāna dzīlēs, muguru. Kaut kas nepaklausīgs un nepārejošs, kas ir tevī, kamēr tu uztraucies virspusē, cīnies ar vētrām. Viļņi pārklājas pāri tavai galvai, ūdens aizlej degunu un ausis. Tevi nes, kā papīra laiviņu vējā – skatam pazūd krasts, salūzt laivas masts.
Principā tā ir parasta lieta “kad dzīve sagriežas kājām gaisā, un bezdibenis zem tavām kājām kļūst par debesīm” (M.Pavičs). Un vēl ierastāk – kad tu dienu pēc dienas, gadu pēc gada no apkārtējiem cilvēkiem gaidi to, ko viņi nespēj tev dot: no aukstiem – emocijas, no muļķiem – skaidrību, no drūmajiem – dzīvesprieku. Un tā vietā, lai ļautu citiem dzīvot tā, kā viņi sevī ir iedomājušies, tu uzsāc cēlu mērķu krusta gājienus – pārtaisīt, pārliecināt, «sapurināt». Bet kad nesanāk (bet tas nekad nesanāks) – tu vilies zaudētā laika dēļ un sāc sevi žēlot.
Un tieši šādos brīžos, kad vairs nav spēka sapņot un ieraudzīt jēgu, tad, kad vienā mirklī no rīta dzīvē iestājas nakts, tu pēkšņi sajūti, kad spēsi sagaidīt rītausmu. Tāpēc, ka resursi atrodas – uzrodas it kā ne no kurienes, bet patiesībā no iekšienes.
Un tu sāc ar sevi apieties citādāk – maigāk un vienkāršāk, un censties sevi nomierināt, bet nevis piebeigt. Šeit vadības grožus pārņem tava esība, uz laiku atslēdzot mežonīgi nemierīgās smadzenes. Tās uzdevums – darīt visu, lai tu paliktu vesels un neievainots, iznāktu no galējībām ar ticību, no drāmām – dzīvs. Esības centram – nav vajadzīga tava svaidīšanās un iziešana no komforta zonas. Tā ir kā aizsargtrose pārslodzēm, uzmanības koncentrēšana un atbalsts, personiskais fanu klubs un bāze, kura bez ierunām ir “par tevi”. Sevišķi tad, kad “Hjūston, mums ir problēmas”.
Sevišķi tad.
“Man ir es, un mēs tiksim galā”, – šo frāzi es atkārtoju katru reizi, kad šķiet, ka es esmu pats vientuļākais visā pasaulē, un, kad paši tuvākie cilvēki šķiet kaut kādi nesaprotami svešinieki. Un tajā brīdī, kad no noguruma vai aizvainojuma nolaižas rokas un viss kļūst “pofig un vienalga”, es negaidīti sajūtu zemi zem kājām, saprotot: nē tās nav beigas, tas ir sākums.
Mans savākšanās punkts. Mana iespēja atcerēties, ka, ja es tik daudz gadus kaut kā taču dzīvoju, neskatoties uz mainīgajiem apstākļiem un cilvēkiem, kuri tajos mainās, tas nozīmē, arī šajā reizē es varēšu – pārdzīvot, adaptēties un izpeldēt. Atgūties, atnākt atpakaļ pie sevis, lai cik tāls arī nebūtu šis ceļš bijis. Bez burzmas, bez kompasa – pēc sajūtām.
Bet galvenais – neskatoties uz pārējiem, bez pieskaņošanās viņu vēlmēm. Tāpēc, ka tas, kas reizi pēc reizes atjauno tevi pēc iekšējas “Hirosimas”, neko nezina par viņiem, bet zina visu par tevi – īstu, drosmīgu un dzīvu.
Tā kā nepārdzīvo tādēļ, jo pēc kāda laika viss izklīdīs, kā migla laukos starp rūpēm. Pat, ja tagad notiekošais izskatās kā pasaules gals, atceries – cik jau tev tādu nav bijuši? Bet patiešām – cik daudz?
Un tad tu ne jau tā kā “saņēmi sevi rokās”, bet vienkārši darīji visu iespējamo ar to, kas tev bija. Un palīdzēja.
Tāpēc, lai sadrūp, lai salūzt kā ledus, lai saplīst: tev iekšienē ir tas, kas palīdzēs un izārstēs. Tikai uzticies. Tikai klausi sevi.
Avots: garavasara.com