“Tu esi kroplis! Tu nevienam neesi vajadzīgs, bomzi!”
Pēc tam man iesita pa kājām, rokām, muguru un aizgāja. Es raudāju… Nevis tāpēc, ka bija auksti, bet tāpēc, ka man nav draugu. Tomēr es joprojām visus mīlēju.
Tad es atnācu mājās, un mamma sāka mani lamāt un sist:
“Kur tu biji? Kāpēc tā izskaties? Idiots! Nedabūsi pusdienas, ej uz istabu!”
Es klusām aizgāju uz savu istabu un sēdēju tur. Es pieradu, ka mani sit, ka neapskauj un nesaka mīļus vārdus. Tā es arī aizmigu… slapjās drēbēs un izsalcis.
Tad es sāku slikti mācīties, neko nesapratu… Tētis mani sita par to un ļoti stipri. Vienu reizi iesita pa rokām, un mans pirkstiņš kļuva nejūtīgs un nekustejās… tāds arī palika.
Tā dēļ skolā mani vēl vairāk ķircināja. Gāja dienas, un, lūk, man iesāpējās sirsniņa. Mamma un tētis tam nepievērsa uzmanību. Naktīs es gribēju, lai mana sirsniņa nesāp, jo es negribēju sadusmot mammu ar tēti, jo es viņus taču ļoti mīlēju. Godīgi.
Nākamajā dienā skolā mums bija jāuzzīmē savs sapnis. Mani klasesbiedri zīmēja raķetes, mašīnas un lelles. Bet ne es. Es to visu negribēju, jo vēlējos labus vecākus. Un es uzzīmēju ģimeni. Mammu, tēti un dēlu, kuri laimīgi spēlē galda spēles. Es zīmēju un raudāju, jo tas ir mans sapnis…
Kad pienāca mana kārta klasei rādīt zīmējumu, visi sāka smieties. Es nespēju neko pateikt, tikai nočukstēju: “Lūdzu, nesmejaties… tas ir mans sapnis… mani mājās sit un nemīl… lūdzu, neņirgājaties… es gribu, lai mana mammīte mani skūpsta un apskauj. Es katru dienu redzu, kā jūs vecāki paņem no skolas, bet es neesmu nevienam vajadzīgs, es zinu. Man ir nekustīgs pirkstiņš, es neesmu skaists. Bet es neesmu vainīgs. Godīgi. Es ļoti mīlu savus vecākus.”
Es raudāju arvien stiprāk. Arī skolotāja ar grūtībām valdīja asaras.
Vienu dienu es saņēmu divnieku matemātikā. Man bija bail iet mājās, bet nācās. Mamma uzzināja par sliktu atzīmi un viss sākās no gala…
Pēc sišanas es gulēju uz grīdas un nejutu pirkstiņu un arī kāju. Nevarēju piecelties. Bet tad atnāca tētis, kurš bija ļoti dusmīgs. Viņš mani sita, un tad es vairs neko neatceros.Pamodos slimnīcā un sapratu, ka man vairs nav pirkstiņa… Man bija skumji, un es raudāju.
Tuvojās Jaunais gads, bet es raudāju, jo uz ielām redzēju, kā vecāki ar bērniem priecājas, kā mammas skūpsta savus bērnus, bet es nezināju, kā tas ir, kad tevi apskauj mamma.
Mana skolotāja deva man iedzert tēju, nedaudz spēlējās ar mani – viņa ir mans draugs.
Pagāja pusgads. Es mācījos labāk, bet vecāki tik un tā mani nemīlēja. Man atkal iesāpējās sirsniņa, un es teicu: “Mammu, mammu, man sāp sirsniņa…”
Viņa nepievērsa tam uzmanību. Es atkal biju slimnīcā. Neviens mani neapciemoja. Ārsti teica, ka drīz atnāks mamma ar tēti, bet viņi nenāca… Viņi attiecās no manis, no kropļa. Bet es taču viņus tik ļoti mīlēju! Visus!”
Puisēns Andris nomira pēc divām dienām iekšējās asiņošanas dēļ.