Šis ļoti skumjš un aizkustinošs stāsts guvis milzīgu popularitāti internetā. Arī mūsu redakcija nolēma to publicēt, lai kārtējo reizi iestātos pret vardarbību pret bērniem!
No zēna pierakstiem:
Mani sauc Andris. Man ir 7 gadi. Es ļoti mīlu savu mammu Annu un tēti Jāni. Bet, ja godīgi, es viņus gan mīlu, gan baidos no viņiem. Viņi visu laiku mani sit, bet es nesaprotu par ko, vai esmu vainīgs…
No rīta es pamodos un devos uz skolu. Es labi mācījos, skolotāja mani mīlēja, bet es mīlēju visu klasi… Man nav draugu. Starpbrīžos es sēžu klasē un spēlējos ar zīmuļiem. Ar mani neviens nevēlas draudzēties. Es vienmēr centos pienākt pie kāda un sadraudzēties, bet viņi mani grūda un bļāva:
“Ej prom, kropli!”
Ziniet, kāpēc es esmu kroplis?
Man uz sejas bija liela rēta no tēta sitiena, un man visu laiku mugurā bija vienas un tās pašas drēbes: vecas džinsu bikses, viegls sarkans krekliņš un veci zābaciņi.
Tomēr es nebiju dusmīgs par to – es mīlēju visus!
Tajā dienā pēc stundām es devos uz ģērbtuvi, paņēmu savu veco rudens jaciņu un gāju ārā. Ziema… Putenis. Es trīcēju no aukstuma un gāju ar grūtībām. Pēkšņi kāds uzbruka man no aizmugures un iebāza ar galvu kupenā. Es dzirdēju, kā viņi teica:
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
Lapas: 1 2