Viktors Frankls – slavenais austriešu ārsts-psihoterapeits, psihologs un filozofs, pabijis Osvencimā. Piedāvājam nodaļu no viņa grāmatas “Pateikt dzīvei “Jā!””, kuru viņš rakstīja, atrazdamies koncentrācijas nometnē, un pabeidza pēc atbrīvošanas.
… Cilvēks, kurš zaudējis iekšējo izturību, ātri salūzst. Tipiska frāze, ar kuru viņš atvaira visus mēģinājumus viņu uzmundrināt: “Man vairs nav, ko gaidīt no dzīves.” Ko lai te pasaka? Kā lai iebilst?
Grūtības rodas tur, ka jautājums par dzīves jēgu ir jāuzdod citādi. Ir jāiemācās pašiem un jāpaskaidro tiem, kuri šaubās, ka būtība nav tajā, ko mēs gaidām no dzīves, bet gan tajā, ko tā gaida no mums. Filozofiski runājot, tam ir nepieciešams tāds kā Kopernika apvērsums: mums nav jāuzdod jautājums par dzīves jēgu, bet jāsaprot, ka šis jautājums tiek uzdots mums, – katru dienu un katru stundu dzīve mums uzdod jautājumus, un mums uz tiem ir jāatbild – nevis ar runāšanu un prātošanu, bet gan ar rīcību, pareizu uzvedību. Jo dzīvot, galu galā, nozīmē uzņemties atbildību par to, lai pareizi veiktu tos uzdevumus, kurus dzīve mums katram uzdod, lai izpildītu prasības, kuras rodas ik dienu, ik stundu.
Šīs prasības, un līdz ar to arī būtības jēga, dažādiem cilvēkiem dažādos dzīves mirkļos ir dažādas. Tas nozīmē, ka uz jautājumu par dzīves jēgu nevar būt viena kopēja atbilde. Dzīve, tāda, kādu mēs to šeit saprotam, nav nekas neskaidrs, izplūdis – tā ir konkrēta, tāpat arī tās prasības pret mums katrā dzīves mirklī ir diezgan konkrētas. Šī noteiktība ir raksturīga cilvēka liktenim: katram tas ir unikāls un neatkārtojams. Nevienu cilvēku nedrīkst atzīt par līdzīgu ar otru, tāpat kā nevienu likteni nevar salīdzināt ar citu, neviena situācija precīzi neatkārtojas – katra aicina cilvēku uz citādām darbībām. Katra konkrēta situācija var prasīt viņu rīkoties un aktīvi censties veidot savu likteni, vai arī izmantot izdevību un realizēt vērtīgas iespējas ar pārdzīvojuma (piemēram, baudas) palīdzību, vai arī vienkārši pieņemt savu likteni. Un katra situācija paliek īpaša, unikāla, un šai savā unikalitātē un noteiktībā pieļauj tikai vienu, pareizo, atbildi uz jautājumu. Un, līdzko liktenis cilvēkam ir devis ciešanas, viņam šajos pārdzīvojumos, spējā tos pārdzīvot, ir jāierauga savs neatkārtojamais uzdevums. Viņam ir jāapzinās savu ciešanu unikalitāte – jo visā Visumā nav nekā līdzīga; neviens nevar atņemt viņam šīs ciešanas, neviens nevar tās pārdzīvot viņa vietā. Tajā, kā katrs, kuram dots šis liktenis, izdzīvos savas ciešanas, slēpjas unikāla, neatkārtojama varoņdarba iespēja.
Mums, koncentrācijas nometnē, tas viss nebūt nebija garlaicīgi spriedelējumi. Tieši otrādi – tādas domas bija vienīgais, kas vēl palīdzēja turēties. Turēties un nekrist izmisumā pat tad, kad gandrīz vairs nebija nekādu izredžu izdzīvot. Mums jautājums par dzīves jēgu jau sen bija tālu no izplatītā naivā uzskata, kur tas ir nonivelēts līdz radoša mērķa realizācijai. Nē, runa bija par dzīvi tās pilnībā, kas iekļauj sevī arī nāvi, bet ar jēgu mēs sapratām ne tikai “dzīves jēgu”, bet arī ciešanu un nomiršanas jēgu. Par šo jēgu mēs cīnījāmies!
Avots: garavasara.com