Ko darīt, kad satiecies ar Bezpalīdzīgu Personu? Visbiežāk sastopamais vampīrisma tips – Bezpalīdzīga Persona uzstāda problēmu, bet donori cenšas to atrisināt. Spēle, kuru vada Bezpalīdzīgā Persona saucās “Kāpēc gan jums ne…” – “Jā, bet…”. Un lai kā arī neplosītos donori, lai cik gudri viņi nebūtu, šo problēmu viņi neatrisinās un vampīrs uzvarēs viņus visus.
Gribu parādīt jums E. Bērnsa piemēru, kas tuvināts mūsu apstākļiem.
Pie Bezpalīdzīgās Personas, no skata jaukas sievietes ap 35-40 gadiem, atnākušas draudzenes, ar kurām viņa pie kafijas tases mierīgi runājas.
Bezpalīdzīgā Persona (skumjā balsī): Paskatieties, kadā nožēlojamā stāvoklī ir mans dzīvoklis! Steidzami ir vajadzīgs remonts, bet es nesaprotu, ko un kā darīt?
Donors A.: Kāpēc gan tev negriezties dzīvokļu pārvaldē?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet tur ir tik garas rindas, un tur strādā ļoti slikti speciālisti.
Donors B.: Kāpēc tev negriezties savā dzīvokļu kooperatīvā?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet tur ļoti dārgi viss maksā un pēdējā laikā ļoti haltūrē!
Donors C.: Kāpēc gan tu nepalūdz, lai tavs vīrs pats izremontē dzīvokli?
Bezpalīdzīgā Persona: Viņam nav ne laika, ne gribēšanas, un mums arī instrumentu nekādu nav!
Donors D.: Kāpēc gan jums nenopirkt instrumentus un tev tomēr nepierunāt vīru remontu taisīt pašam?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet, ja viņš uztaisīs remontu, tad jau pēc divam nedēļām sāks birt apmetums..
Spēle beigusies! Iestājas neveikls klusums, un pēc kāda laika sākas izklaides.
«Vai tad tas nav šausmīgi?» variantā «Ak, šie, nekur nederīgie vīrieši».
Bezpalīdzīgā Persona ir saņēmusi variantus un savus padomdevējus atstājusi muļķa lomā.
Mans dārgais lasītāj, vai tev ir gadījies dot padomus, labus padomus, kuri asi tika noraidīti un lika tev, asinīm dzīslās vāroties, pie sevis domāt: «Pārāk labi viņa dzīvo!»?
Gribu padalīties ar piemēru, kuru atradu Harrisa grāmatā “Tev ir labi un man ir labi”.
Sarunājas divas draudzenes. Donors ir pārtikusi sieviete, kas atnākusi ciemos pie Bezpalīdzīgās Personas, savas draudzenes, kurai personīgajā dzīvē neveicas.
Bezpalīdzīgā Persona: Vai tiešām es esmu tik briesmīga, ka neviens mani neaicina uz randiņu?
Donors: Kāpēc gan tev neaiziet pie friziera?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet tur ir tik lielas rindas!
Donors: Kāpēc gan tu pati nevarētu sev skaisti ieveidot matus?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet tad mani mati pārvēršas pakulās!
Donors: Kāpēc gan tev neuzkrāsot acis?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet man ir alerģija uz tušu!
Donors: Kāpēc tu nevērsies pēc palīdzības pie dermatologa?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet es tāpat zinu, ko viņš man pateiks!
Donors: Kāpēc gan tev nedoties uz kādiem kursiem vai personības izaugsmes treniņu? Tur mēdz būt lieliski vīrieši!
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet es ļoti nogurstu!
Donors: Kāpēc gan tev neiet ātrāk gulēt un nepārtraukt skatīties nakts pārraides TV?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet man taču vajag kaut kā izklaidēties!
Donors (satracināts): Tu pati nezini, ko gribi!
Donors aiziet, bet vampīrs, saņēmis savu enerģijas porciju, skumji domā: «Pasaule ir briesmīga! Neko tur nevar darīt! Lūk arī pēdējā mana draudzene mani pameta! (izklaide “Vai tad tas nav šausmīgi?” izpaužas iekšējā monologā). Un viņai pat prātā neienāk doma, ka pašai vajadzētu mainīties un vispār nejautāt padomus, pašai pieņemt savus lēmumus, pašai uzņemties atbildību. Kā redzat, vampīra daba ir dīvaina. Kā izvēlēties sev aizsardzību šados gadījumos?
Pēdējais piemērs:
Satiekas divi studenti – Bezpalīdzīgā Persona un Donors.
Bezpalīdzīgā Persona: Es nesaprotu, ko man darīt. Pirmdien jānodod kursa darbs, bet man vēl nekas nav gatavs!
Donors: Kāpēc tev gan nakti nepamācīties?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet es jau tāpat veselu nakti neesmu gulējis!
Donors: Kāpēc gan tev svētdienā nepamācīties?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet svētdien man ieplānota tikšanās!
Donors: Kāpēc gan tev pasniedzējam nepalūgt termiņa pagarinājumu?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet pasniedzējs noteikti man teiks, ka par pagarinājumu nevar būt ne runas.
Un atkal loks ir noslēdzies. Atkal notiek pāreja uz izklaidi “Vai gan tas nav šausmīgi?” variantā “Ak, šie briesmīgie pasniedzēji!”
Kad es iepazinos ar šo vampīrisma spēli “Kāpēc gan tev ne…” – “Jā, bet….” , es biju šokā..
Es atcerējos kādu epizodi no savas dzīves.
Mums bija lieliska kolēģu kompānija – visi apmēram vienos gados – tā, ap 35. Gandrīz visiem mums bija ģimenes, katram bija bērni. Man bija divi – vienam seši gadi, otram apmēram gads. Mana sieva bija neapmaksātā bērna kopšanas atvaļinājumā. Es biju vienīgais pelnītājs. Bija ļoti grūti “savilkt galus”. Mūsu kompānijā bija viena patīkama izskata sieviete, kurai nekādīgi neizdevās sakārtot savu privāto dzīvi. Mums abiem bija vienādi ieņemamie amati, taču viņa pastāvīgi žēlojās. Mēs centāmies viņai palīdzēt ar padomiem, kurus viņa nekad neuzklausīja, bet žēlošanās visus tracināja.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!