Meli — pārāk ass vārds, vienkārši tev ir bailes izskatīties neglītai. Lūk jums dāvana: neglītu sieviešu nav. Es neesmu redzējis. Ir tikai tie, kuri cenšas sievietes par to pārliecināt. Es neesmu skaista, tāpēc skaties, kā es nokrāsoju lūpas un skropstas kā palielināju dekoltē un atkailināju gurnu. Vairāk man nekā nav, tāpēc visu uzmanību uz ekrānu: uz ekrāna spilgta reklāma, bet ārpus ekrāna tikai vadi un putekļi.
Mana interese par sievieti nekad nav vizuāla. Manu interesi nepiesaista tikai figūra, un vēl jo vairāk ne atkailināta. Tas nav interesanti, nelaikā un nevietā. Pievilcība sākas kaut kur dziļāk, pievelk iekšējā gaisma, kuras avots ir kaut kur sievietes vēderā.
Vīrietis iemīlas esamībā, sievietes dabiskumā, bet seja un augums izraisa apbrīnu jau pēc tam.
Iemīlējies vīrietis var apdziedāt kā kalsnumu, tā arī pilnīgas formas, un pats brīnīties, kā sabrūk viņa kādreizējie skaistuma etaloni: padomā tik, es biju pārliecināts, ka viņa nav manā gaumē.
Skaistākā sieviete priekš manis, — sieviete kura gaida bērniņu. Viņas maigums un mīlestība pret bērniņu, visa viņas dzīve ir vērsta uz iekšu, viņa klausās, glāsta vēderu, lēni un uzmanīgi staigā. Viņa jūt savas spējas un izstaro sievišķību. Vīriešu seja mainās, kad tie ierauga grūtnieci, tie kļūst stiprāki, cēlāki. To uzreiz var pamanīt un tas ir ļoti skaisti.
Mana mīļākā sievietes ķermeņa daļa — vēders. Mīksts, nedaudz ieapaļš, kas slēpj sevī milzīgās bagātības. No šejienes sākas viņas spēks, viņas pievilcība. Nobriedusi sieviete rada magnētisku lauku pievelk vīrišķīgu enerģiju.
Mēs, vīrieši, neuztveram skaistumu tikai ar acīm. Tas būtu pārāk garlaicīgi. Mēs sanējam katru kustību: galvu pagriezienu, gaitu, balsi. Mēs jūtam grāciju. To nevar kopēt, iegādāties un iemācīties no modelēm, kuras, starp citu, ir prasmīgas manevrēšanā, bet ne kustībās.
Es sēžu kafejnīcā un vēroju sievietes ap mani. Ir daudz pievilcīgu un neglītu, bezgaumīgi un labi ģērbtu, ar grimu un bez, ar spalgu un zemu balsi. Tā ir tikai kafejnīca, kurā satiekas draudzenes, lai izdzertu kafiju. Viņas ir dabiskas, Berlīnē, vispār maz farsa sieviešu vidū.
Apturu skatu pie jebkuras, sapludinu fokusu, skatos caur publiskumu, manierīgumu, raksturu.
Tagad parādās viņa: skaista sieviete. Es sāku just, viņas pievilcību, viņas neatkārtojamu vērtību, maigumu un dziļumu. Es saprotu, ja redzēt viņu tā, tad var iemīlēt jebkuru no viņām. Jo mazāk slēpjas, jo vieglāk mīlēt.
Sievietei vieglāk nekā vīrietim— viņai nevajag par kaut ko kļūt, viņa vajag vienkārši būt, un viņa jau ir pati pilnība, pietiekama un skaista. Vīrieši ir vienšūnas, bet tikai pirmajā acu uzmetienā, mēs uzķeramies uz tā redzam, bet vērtējam pavisam ko citu. Vīrietis vienalga atradīs, novērtēs, atšifrēs tavu skaistumu, ja tam nejaukt galvu un netraucēt. Katram skaistumam atradīsies mīlošs pielūdzējs, dzejnieks vai princis, kā vēlaties. Nevajag to mākslīgi izrādīt, sagrozīt. Pietiek vienkārši būt.
Autors — Aleksandrs Baranovs.
Avots: abiem.lv