Pastāstīšu, kā vīrs aizgāja no manis un bērniem, bet tad pēc 12 gadiem atskanēja zvans pie durvīm. Viņa prombūtnes laikā mana dzīve bija kardināli mainījusies. Bet te zvans pie durvīm no cilvēka, kuru vispār negaidīju. Sapratu, ka manas jūtas nebija izgaisušas. Viņš tomēr bija mans pirmais un vienīgais mīļotais vīrietis. Bet kā lai piedod tādu rīcību? Un vai vajag.
Vīrs aizgāja un atgriezās pēc 12 gadiem
Ar Denisu mūs iepazīstināja kopējā paziņa kādā ballītē. Man uzreiz iepatikās jaunais un sabiedriskais students. Pirms tikos ar viņu, es agrāk nekad nebiju iemīlējusies.
Dzīvoju nelielā pilsētiņā un caurām dienām mācījos. Tā biju sakārtojusi prioritātes, ka attiecībām ar puišiem līdz pat universitātes beigšanai nebija laika. Vecāki audzināja mani stingri un pat domāt par puišiem neļāva.
Es apskaudu draudzenes, kurām bija attiecības. Bet pati stingri nolēmu: vispirms diploms, pēc tam vīrs. Un, ja godīgi, nebija blakus tāda cilvēka, ar kuru būtu vēlme veidot nopietnas attiecības. Bet tāds formāts, lai tiktos un šķirtos, man neinteresēja. Es sapņoju par lielu stipru ģimeni. Un nevēlējos tērēt laiku ar puišiem, kuri nav gatavi uzņemties tādu atbildību.
Iemīlējos reizi un uz visiem laikiem
Tikšanās ar Denisu sagrieza manu pasauli ar kājām gaisā. Es pirmo reizi mūžā sajutos iemīlējusies. Dīvaini, šīs patīkamās emocijas nenovērsa mani no mācībām, gluži otrādi, palīdzēja kļūt vēl produktīvākai. Tagad es uz universitāti gāju kā uz svētkiem. Centos izvēlēties skaistus tērpus, veidoju skaistu meikapu, sāku nēsāt rotas lietas. Istabas biedrenes mani neatpazina.
Es zināju, ka pirms manis Denisam bija citas meitenes. Bet puisis apgalvoja, ka tieši es esmu tā, ko viņš visu mūžu meklējis. Par viņa nodomu nopietnību es nešaubījos. Viņam bez pūlēm izdevās iepatikties pat maniem stingrajiem vecākiem. Viņi pat deva savu svētību. Laimei nebija robežu. Nepaspēju pat aci pamirkšķināt, kad bijām jau salaulājušies. Kāzas bija pieticīgas radu un tuvāko draugu lokā.
Dzīve dāvāja mums divus brīnišķīgus dēlus
Pēc gada liktenis mūs ar vīru iepriecināja ar brīnišķīgu jaunumu. Drīz vien piedzima dvīņi – Ivans un Koļa. Nebiju gatava uzreiz diviem bērniem, taču izvēles nebija. Vīrs centās palīdzēt, kā varēja. Mazgājām, auklējām mazuļus kopā. Pat naktīs modāmies un gājām pie bērniem abi. Deniss redzēja, cik ļoti es nogurstu. Žēloja mani un mācījās būt tēvs. Tāpat uzņēmās arī daļu no mājas darbiem. Beidzot iemācījās gatavot ēst un tīrīt māju.
Kad puikas sāka iet dārziņā, sāku manīt attiecībās ar vīru pirmos trauksmes zvaniņus. Nezin kāpēc sākām mazāk laika pavadīt kopā un attālināties. Kad ieminējos, ka man trūkst emocionālas tuvības, vīrs attaisnojās ar slodzi darbā. Sāka vēlu atgriezties mājās. Naudu nesa mazāk. Ne pa jokam sabijos. Vai tiešām atradis mīļāko?
Diemžēl manas bailes apstiprinājās. Kamēr Deniss bija dušā, atskanēja zvans viņa telefonā.
Saprotot, kas runā pa telefonu, man sāka mazliet trīcēt rokas…
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!