Esmu vecu lietu vācēja. Kā es tik sevi nesaukāju sava hobija dēļ. Bet man vienkārši patīk staigāt pa tirgus būdiņām un meklēt pavisam nevajadzīgas, bet interesantas lietiņas. Antikvariātu, kurā var slēpties liela vērtība.
Tā var būt gan statuete, gan lādīte ar īpašu rotājumu. Gan sadzīves lietiņa, kas tagad skaitās retums. Vai arī, galu galā, man var paveikties, un es nopirkšu par 10 eiro pazīstamu Aivazovska darbu.
Grezna lādīte
Mīlestība pret senlietām
Tas viss sākās tad, kad mana vecmāmiņa mani ņēma līdzi uz krāmu tirgu „dārglietu” meklējumos.
Man tik ļoti iepatikās šī nodarbe, ka vēl šodien nevaru no tās atteikties – vienmēr notiek kārtējā vērtīgu eksemplāru meklēšana.
Mans vīrs un bērni šo aizraušanos neatbalsta. Arī mazbērni droši vien neatbalstītu, taču viņiem pagaidām nav saprotama būtība. Visvairāk pret, protams, ir vīrs, jo viņam ikreiz nākas redzēt manus kārtējos ieguvumus. Lai arī viņš bieži vien atturas savos spriedumos, es lieliski zinu, ka viņa uztverē mani pirkumi ir vienkārši krāmi.
Tagad gan viņa domas par krāmu tirgiem ir mainījušās. Un burtiski vakar viņš uzprasījās iet man līdzi uz turieni. Kā tas tā sanāca? Stāstu.
Tirgošanā faberžē
Olas pirkšana
Aptuveni pirms mēneša es devos uz tirdziņu, kur mana senas rūdītas krāmu lietu pircējas nojauta aizveda mani pie nelielas visādu sīkumu vitrīnas. Tur starp dekoratīviem šķīvīšiem un porcelāna tasītēm stāvēja emaljēta ola. Pats par sevi šis darinājums nebija īpaši pamanāms. Tas bija parastas vistas olas lielumā un pat nebija vitrīnā uzreiz pamanāms. Taču es to gribēju.
Kā jau pieklājīga pircēja, patirgojos un nopirku olu par pieņemamu cenu. Olu ietina avīzē un ielika maisiņā. Bet es, laimīga par ieguvumu, devos mājās.
Kad pārnācu, vīrs sēdēja dīvānā un lasīja grāmatu.
* Atradi derīgu krāmu, mīļā?
* Jā, – es iztinu olu un noliku to uz galda. – Skat, ko atradu.
Vīrs piecēlās un apskatīja pirkumu.
* Kas tas?
* Domāju, ka tā ir dārglietu lādīte. Vai redzi te aizdari?
Mēģināju olu atvērt, bet man nesanāca.
* Šķiet tā ir aizrūsējusi, – teica vīrs, kad arī bija pamēģinājis olu atvērt. Viņš apgrieza olu otrādi. – Nu skaidra lieta. Izgatavots Honkongā. Un cik tu par to atdevi?
Es nosaucu summu un redzēju vīra skatienu.
-Bet man tā tik ļoti iepatikās! – es paņēmu olu un sakratīju to. Dzirdi? Tur iekšā kaut kas ir.
– Jā, zelts un briljanti, – viņš paņēma olu un šoreiz vīrieša roku spēks ņēma virsroku – ola atvērās. Iekšā bija sarkans samta vīstoklītis.
Olas saturs
Es uzmanīgi attinu samta drāniņu un iekšā ieraudzīju pāri skaistu auskaru ar akmentiņiem. Viltojums, bet ļoti skaists! Vīrs paņēma vienu un labu laiku uzmanīgi pētīja to. Centrālo akmeni ieskāva mazi zaļi akmentiņi, vīrs uzpūta uz tiem elpu un teica:
-Mīļā, man šķiet, tie ir īsti.
– Ko tu domā?
– Es skatījos dokumentālo filmu par briljantiem, kur bija teikts, ka, ja uzelpojot uz akmeņiem, tie nenoraso, tie ir īsti. Skaties!
Viņš vēl reiz nodemonstrēja akmeņu reakciju. Tie tiešām nenorasoja.
– Šādi auskariņi maksātu milzīgu naudu, ja tie būtu īsti.
– Tad aiziesim pie juveliera un lūgsim auskarus novērtēt,- ierosināja vīrs, un mēs aizbraucām un tuvējo juvelieru veikalu.
Atraduma vērtība
Vīra aizdomas apstiprinājās.
* Briljanti un baltais zelts, 18 karāti. Spriežot pēc visa, auskari darināti artdeko stilā. Ļoti labs darbs. Maksā minimums 10.
* 10 eiro? Nesaprašanā precizēja vīrs.
* 10 tūkstošus eiro. Minimums.
Ja līdzās nebūtu bijis krēsls, es noteikti apsēstos uz grīdas. Kājas mani neturēja, bet visa istaba sāka griezties. Nevar taču būt, ka es tiešām esmu atradusi īstu dārgumu! Juvelieris gan nedaudz bija kļūdījies. Tagad mūsu emaljētā ola ieņem goda vietu plauktā jaunajā dzīvoklī. Bet manam vīram arī iepatikās dārglietu meklējumi.
Nezināmo Aivazovska darbu mēs vēl atraduši neesam, taču viss vēl priekšā.