EGO uzskata, ka negatīvās emocijas tam palīdz manipulēt ar realitāti un iegūt to, ko viņš vēlas.
Protams, ka negatīvās emocijas ir neefektīvas. Tā vietā, lai pievilktu sev vēlamos notikumus, tās jau saknē iznīcina visu labo, kas varēja ar tevi notikt. Un “slikto” tās neiznīcina, vienkārši atstāj visu, kā ir.
Negatīvajās emocijās, tāpat kā slimībā, bieži vien ir ielikts kāds vēstījums. Tu centies uzlabot attiecības ar tuvu cilvēku, tikt galā ar problēmām darbā, tikt skaidrībā ar tiem cilvēkiem, kuri tev apkārt – taču, ja nav izmaiņu apziņas līmenī, tas viss būs nekas vairāk kā “kosmētiskais remonts”. Bet izmaiņas apziņas līmenī var nozīmēt tikai klātbūtni augstākā līmenī
Pie noteikta līmeņa klātbūtnes vairs nav nekādas vajadzības pēc negatīvām emocijām un to “padomiem”.
Kad sajutīsi sevī negatīvismu, ko provocējuši ārējie apstākļi vai domas, bet varbūt tas radies nenoskaidrotu iemeslu dēļ, iedomājies, ka kāda balss tev saka: “Uzmanību! Šeit un tagad. Pamosties! Atslēdzies no prāta. Esi šeit un tagad”.
Neaizgaiņā pat nelielu aizkaitinājumu – apzinies to un vēro, savādāk savāksi veselu kolekciju neatsekotu reakciju. Tas nav vienīgais veids, kā atlaist negatīvu reakciju.
Var, piemēram, iedomāties sevi caurspīdīgu tiem ārējiem apstākļiem, kas izsauc tevī šo reakciju.
Tu esi aizkaitināts. Kāds šim aizkaitinājumam ir mērķis? Nekāda mērķa nav. Kāpēc tu to izsauci? Bet to izsauci ne jau tu. Kas tad? Tavs saprāts. Viņš izdarīja to automātiski, gluži neapzināti. Kāpēc saprātam aizkaitinājums? Saprāts zemapziņā cer, ka pretestība, kuru tu sajūti kā negatīvismu, palīdzēs tikt galā ar nepatīkamo situāciju. Tie, proatms, ir maldi. Saprāta radītā pretestība (dusmas, naids, aizkaitinājums) – ir daudz nopietnāka problēma, kā naida pirmcēlonis, kuru iznīcināt atnākusi šī pretestība.
Iedomājies, ka tavs ķermenis ir caurspīdīgs, tas zaudējis materiālā priekšmeta blīvumu. Un troksnis, kā jebkurš cits negatīvās reakcijas iemesls, vienkārši iziet tev cauri. Un neatduras pret “sienu” tevī.
Sāc ar mazumiņu: teiksim, automašīnas signalizācija, suņa riešana, bērna raudas, transporta sastrēgums. Nebūvē sevī sienu, pret kuru, nodarot tev sāpes, atsitas visdažādākie “pārpratumi, kuriem nevajadzēja būt”.
Lai notikumi plūst tev cauri.
Lūk, kāds tev pateica ko tādu, kam tevi vajadzēja sarūgtināt, aizvainot vai aizskart. Tā vietā, lai reaģētu ierasti neapzināti un negatīvi (uzbrukt pašam, aizsargāties, attālināties…), ļauj vārdiem brīvi plūst tev cauri. Nepretojies! Iedomājies, ka tā cilvēka, kuru šie vārdi aizskartu, neeksistē. Tā arī ir PIEDOŠANA. Tāda piedošana padarīs tevi neievainojamu.
Ja uzskatīsi par vajadzīgu, vari cilvēkam pateikt, ka viņa uzvedība nav pienācīga. Taču tagad šis cilvēks nevarēs pārvaldīt tavu iekšējo stāvokli. Tagad tu esi sev saimnieks – un neviens nevar valdīt pār tavu dvēseles līdzsvaru: saprāts tevi vairs nekaunina. Pretošanās mehānisms vienmēr ir vienāds – gan gadījumā ar rupekli, gan ar kaucošu signalizāciju, gan plūdiem, un pat gadījumā, ja pilnībā esi bankrotējis.
Nemeklē mieru. Necenties atrast kādu citu stāvokli, kas atšķiras no tavējā tagadējā. Jo tadā gadījumā tu sevi pakļauj iekšējam konfliktam un neapzinātai pretestībai.
Piedod sev to, ka neatrodies miera stāvoklī. Kad tu pilnībā pieņemsi miera neesamību, šī miera neesamība pārvērtīsies mierā. Pilnīga it visa apzināšanās atgriež cilvēku miera stāvoklī. Tas arī ir atgriešanas brīnums.
Kad tu pieņem to, kas ir, katrs mirklis kļūst par tavas dzīves labāko mirkli.
Avots: gintafiliasolis.wordpress.com