Perfekti atceros brīdi, kad es kļuvu par cilvēku, kuru krāpj. Kā par spīti, tajā attiecību brīdī es jutos ļoti labi. Atceros, bija augusta beigas, vakaros vēl patīkami silti, pilsēta ir tukša, bērns ir pie vecmammas citā valstī un mēs, apskāvuši viens otru, nesam arbūzu.
Nākamajā dienā man iekšā viss sabruka. Neizturami sāpīgo šoku pavadīja šizofrēniska sajūta – sanāk, man intuīcija pilnībā nestrādā, es taču biju maiga, empātiska, gudra, uzmanīga, dinamiska, bet mana sajūta izgāzās. Esmu vecs mehānisks pulkstenis, kam katrs rādītājs skrien uz savu pusi.
Es atnācu mājās, viņa nebija, bet datora ekrānā bija atvērta sarakste, un es visu izlasīju. Līdz vemšanai.
Manas smadzenes teica – sanāk, ka esmu ne tikai slikta sieva, bet arī māte. Jo būt par māti nozīmē, ka piemīt instinkti, bet manējie pilnībā klusēja. Nejautājiet, kā abas lietas sasaistījās galvā, vienkārši mums, sievietēm, kurām raksturīgi būt līdzatkarīgām, tas tā strādā. Viss sabrūk reizē.
Bet es pat to nespēju apjēgt, man šķita, ka viss ir normāli. Es cietu postošu depresiju, taču būvēju karjeru, smējos par kaut ko ar draugiem. Iekšā vairs nekā nebija. Mēs neizšķīrāmies. Man brauca jumts. Svešu sieviešu profilus es sāku pārbaudīt biežāk kā savējos. Tas bija līdzīgi, kā sist sev naglas galvā. Viņš mani veiksmīgi pārliecināja, ka pati esmu vainīga pie tā, ka situ sev tās naglas. Iespējams, tagad, pēc piecu gadu neatlaidīgas psihoterapijas, es spētu sev palīdzēt, vai vismaz atrast veidu kā sevi mierināt, bet tad, protams, ka ne. Atbildot uz VIŅA krāpšanu, es iznīcināju SEVI.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!