Mani sauc Matīss, tā kā es dzīvoju Jūrmalā un strādāju Rīgā, man nākas braukāt katru rītu ar vilcienu, lai nokļūtu uz darbu. Katru dienu viens un tas pats, ceļos 8 no rīta, lai dotos uz darbu, 10 esmu Rīgā un dodos ar trolejbusu tālāk. Īsāk sakot – rutīna.
Kā jau katru dienu es biju Rīgā 10:00, izkāpu no vilciena un devos uz izeju. Stāvu pie Origo, aizsmēķēju cigareti, skatos telefonā. Te pēkšņi pie manis pienāk sieviete ar zīdaini rokās. Sievietei apmēram 22 – 25 gadi, bet bērnam, labi, ja 2 mēneši. Bērnam mugurā nebija nekā silta, tikai jaciņa un plānas bikses. Jāņem vērā, ka ārā bija agrs pavasaris.
Sieviete jautā: – `Es atvainojos, ka traucēju, man ir kauns lūgt, bet vai jūs nevarētu man iedot kādu kapeiciņu?` Paskatos uz viņu: simpātiska meitene, varēja redzēt, ka viņa nav `bomze`, bet dzīvē ir noticis, kas tāds, kas liek viņai ubagot. Jautāju: `Alkoholam?` Atbildē viņa skumji nolaiž acis un atbild: – `Kā jūs varējāt ko tādu padomāt? Man ir mazs bērns, man nav ar ko barot viņu`.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ: