Pirms neilga laika internetā parādījās kāds stāsts, kuram nav iespējams “paiet” garām un kurš liek sirdij pukstēt straujāk un justies pozitīvi uzlādētam.
Stāsts šoreiz ir par cilvēcību un cieņu pret citiem cilvēkiem, precīzāk runājot, pret bērniem. Kāda sieviete nesen bija aizgājusi ar saviem bērniem uz skeitparku, kur bērni varēja braukāt pa rampām un censties iemācīties arī kādus jaunus trikus.
Tomēr, ņemot vērā, ka parks bija jau pilns ar citiem sportistiem, tad sākotnēji viņi it kā nedaudz traucēja citiem pilnvērtīgi braukāt pa skeitparku. Tomēr, par laimi, arī skeitparkā ir cilvēcīgi un draudzīgi cilvēki.
Sievietes rakstītais:
“Vakars skeitparkā. Tikai puiši. Vecums aptuveni 9-15 gadi. Protams, maliņā tiek ievilkts kāds dūms no skaisti smaržojošajām ierīcēm.
Lai jau būtu, arī man apkārtējie tai laikā šo visu sāka. Neko darīt, bet stāsts ne par to. Man abi 7gadnieki pavisam iesācēji braukāšanā pa parku.
Braukā lēnām un uzmanīgi. Citi nedaudz vecāki viņiem aizrāda, lai te pa vidu nebraukā, jo taču traucē. Un tad piebrauca viens (iespējams vecākais no visiem) un pateica – puiši, beidziet, arī mēs taču reiz mācījāmies, ļaujiet viņiem braukt.
Pēc laiciņa manējie stāv uz augstās rampas un saprot,ka nevar nobraukt,jo lejā lielie ar trikiem un savu ātrumu visu laiku aizšķērso viņiem ceļu. Tā nu viņi stāv.
To pamanīja viens no lielajiem puišiem, piebrauc pie viņiem un uzsauc savējiem – mēs skeitparkā esam visi kopā kā savējie, palaidiet nobraukt arī mazos, un pats brauca līdzi, kamēr viņi tika garām. Tālāk piedāvāja parādīt mazos knifus, kā vislabāk sākt mācīties braukāt.
Waau!! Tas bija tik ļoti, ļoti sirdi sildoši un superīgi!! Tas nozīmē, ka tomēr pasaule vēl neiet uz bezcerīgu necilvēcības galu! Labais vēl tomēr pastāv!!
Ir tik labi, ka bērniem ir šādi parki, un tādus vajag arvien vairāk!! Es par nobrāztiem ceļiem, nevis dienām pie datora!!”
Milzīgs paldies tiem jauniešiem, kas izrādīja tādu cieņu mazajiem sportistiem un arī pamācīja tos!
Raksta autore: Anna Bārbele