Mūsu reģionā ir neliela grupiņa, kur stāsta par dažādiem jaunumiem pilsētā un reizēm tajā grupā arī kāds lūdz palīdzību.
Palīdzība tiek lūgta situācijās, kad piedzīvota kāda ne pārāk pozitīva situācija. Tomēr ir arī tāda cilvēku grupa, kura šo palīdzību izmanto ne pārāk labos nolūkos. Tie ir tādi cilvēki, kuri uzskata, ka visi vienmēr viņiem ir parādā.
Būdams ar labu sirdi un cilvēcīgs, biju izdzirdējis, ka ir nepieciešama palīdzība cilvēkiem, līdz ar to es piekritu izpalīdzēt. Tomēr pēc tās vien es sapratu, ka tā bija un pirmā un pēdējā reize, kad es kaut ko tamlīdzīgu daru. Un tam bija savs iemesls.
Tā kā man ir mašīna, tad nereti cilvēkiem, kam nepieciešama palīdzība, ir nepieciešams, lai viņiem kaut ko aizved vai atved. Ar saviem draugiem apbraukājām visu pilsētu, salasījām dažādas mantas problemātiskajai ģimenei. Vēstījumā bija uzrakstīts, ka tā kā drīzumā ģimenei piedzims bērniņš, tad viņi nespētu pat īsti labi viņu saģērbt.
Bija patiess prieks par lielo atsaucības no pilsētas iedzīvotājiem – salasījām patiešām daudz un dažādas mantas. Mums pat viena ģimenīte atdeva ratus – pat ļoti labā stāvoklī.
Pēc šī brauciena devāmies pie manis uz mājām un tur visu kārtīgi sašķirojām. Papildus vēl aploksnē ielikām naudu un pierakstījām, cik un kurš ziedoja, lai pēc tam nebūtu pārpratumu. Noslēgumā mums bija desmit pakas, rati, bērnu krēsls, podiņš, vanniņa, rotaļlietu maiss un pat pamperi.
Iekšēji bija tāda patīkama sajūta, ka ir labs darbiņš padarīts un ka jaunā ģimenīte būs iepriecināta. Pats redzēju tās ģimenes dzīvokli – izskatījās galīgi neomulīgi.
Pieklauvējām pie durvīm un tur atvēra māmiņa – tā pati, kurai es biju zvanījis un informējis, ka ieradīsimies ciemos ar dažādām dāvanām.
Sāku pasniegt mantas, tad pievienojās palīgs.
Savādi ir tas, ka neviens no ģimenes locekļiem pat neizkustējās. Vīrietis vispār izgāja ārā un uzsmēķēja. Bet nu labi, es to ignorēju. Sastiepām visas mantas un istabā ienāca jaunā māmiņa.
Viņas pirmais jautājums bija šāds: “Kāpēc viss nav jauns?”
“Tur ir jaunas un gandrīz jaunas, vēl pat ar visiem iepakojumiem.”
“Tad jau sanāk, ka to labāko paturējāt sev paši, ja.”
Mana draudzene sarkst un es sāku dusmoties.
“Un kur tad man to likt? Mana meita jau ir izaugusi un es to pati varēju nopirkt,” atbildēja sieviete.
Viņa turpina: “Un kas ar ratiem? Arī lietoti? Mums tak tādus vecus nevajadzēja. Jūs galīgi traki? Mēs domājām, ka mums sametīs naudu un tādā veidā mums palīdzēs. Attiecīgi pēc tam paši sapirktu visu, ko mums vajag. Ratus varat droši savākt atpakaļ!”
Es tā arī nesapratu, kāpēc mēs tiekam uzskatīti sliktāki nekā citi cilvēki.
Es turpināju: “Ziniet, kad mums piedzima bērns, mēs labprāt no citiem ņēmām arī ne tik jaunas lietas. Un tas viss mums noderēja. Un ziniet – ratus mēs tad arī savāksim.”
Aizgājām prom pat neatvadoties. Garastāvoklis bija sabojāts. Gājām pa ielu un pretī nāca kundze. Tā kā ratus negribējās vest atpakaļ, es viņai uzjautāju:
“Kundzīt, vai jums rati nav vajadzīgi? Mēs uz astoto dzīvokli vedām, paši palīdzību no citiem prasīja, bet beigās no daudz kā atteicās.”
“Ak tiem, ja. Tad man viss skaidrs…” izskatījās, ka kundze jau bija lietas kursā par to īpatnējo ģimeni…
Tagad esmu nolēmis, ja vēl kādam palīdzēšu, tad tie būs bez pajumtes palikušie dzīvnieki.