Kā likums, vecie cilvēki ļoti mīl savus mazbērnus. Tas ir saprotams, jo vecuma galā atkal rodas iespēja padarboties ar bērniem, kuri ir tik līdzīgi taviem bērniem un tev pašam. Ir patīkami it kā atgriezties atpakaļ dažu desmitu senā pagātnē, atkal sajust tās pašas rūpes.
Mazbērniem patīk ciemoties pie vecmāmiņām un vectētiņiem, lai paklausītos interesantus stāstus, garšīgi paēstu, saņemtu dāvanas. Bet, kad mazuļi paaugas un kļūst patstāvīgi, nereti viņi aizmirst par tiem, kas viņus tik ļoti mīl.
Dāvana mazdēlam
„Divas reizes gadā sūtu vecākajam mazdēlam – studentam palīdzību 100 eiro apmērā. Tādu pašu summu viņš sūtīja arī viņa abām jaunākajām māsiņām. Meitenes vienmēr zvana, lai pateiktos, stāsta, cik ļoti priecājas par dāvanu, lielās, ko nopirkušas vai gatavojas pirkt. No mazdēla ne zvana, ne vēstules,” – saka 74 gadīgā Irina.
„Vai tiešām es veltīgi gaidu? Vai tādai naudai tagad nav nekādas vērtības? Man būtu tik patīkami dzirdēt pateicību. Vai tiešām tik grūti vienkārši pazvanīt savai vecmāmiņai?
Protams, ir grūti tikt galā ar sajūtām, kad pati dažādos apstākļos atliec naudiņu dāvanai mazdēlam, bet viņš pat paldies pēc tam nepasaka.
Taču mazbērnu nepateicība ir sastopama ne tikai pie mums, bet visā pasaulē. Iemesls vienkāršs: ja ar gadiem lielākās daļas vecmāmiņu un vectētiņu uzmanība koncentrējas uz ģimeni, tad pieaugošajiem mazbērniem rodas jaunas intereses un iepazīšanās, viņi no ģimenes pamazām attālinās.
Lai cik arī skumji nebūtu, taču jauno cilvēku piesātinātajā dzīvē rodas tik daudz interesanta un svarīga (iespējams, ka šķietami), ka daudz kas tiek nolikts otrajā plānā, pat attiecības ar tuviniekiem.
Iespējams, jaunajam cilvēkam ir kādas rūpes un viņš vienkārši aizmirst pateikties savai dāsnajai vecmāmiņai. Tāpēc vecmāmiņai nevajag apvainoties, bet priecāties, ka viņa ir spējīga nopirkt dāvanu mazdēlam. Kaut gan uz situāciju var paraudzīties arī no viņas puses.
Dāvinot naudu, cilvēks vēlas izdarīt kaut ko labu. Un kaut arī viņš dara to pēc savas vēlēšanās, tomēr gaida pateicību. Īpaši, ja viņš palīdz mīļam cilvēkam, kuru reti redz, no kura nesaņem apstiprinājumu tam, ka viņš ir vajadzīgs. Pateicība šeit būtu kā apstiprinājums tam, ka mazdēls dāvanu uzskata par vērtīgu, tas nozīmē, ka vērtīgs ir arī pats dāvinātājs.
Nav gan saprotams, vai mazdēls ir slinks, aizmirst vai tiešām ir aizņemts. Vecmāmiņai labāk pazvanīt, pajautāt, kā klājas mazdēlam, vai viņš ir saņēmis naudu, vai viņš ir ko labu nopircis.
Iespējams, ka viņai jāizdara pirmais solis, lai atgādinātu par attiecībām, atgriezt tajās bijušo siltumu. Ja mazdēls runāt nevēlas, tad jāapsver doma, vai ir vērts viņam palīdzēt.
100 eiro studentam šodien ir liela summa. Tādā vecumā, kad tikko mācies pelnīt naudu, palīdzība ir īpaši vajadzīga. Tāpēc mazdēls noteikti jūt šo palīdzību un viņam ir par ko vecmāmiņai pateikties.
Ir vērts atcerēties studiju gadus, kad galvā bija tik daudz ideju, interešu un plānu. Pasaule ir jauna, un tu steidz to iepazīt. Doma par iespēju piezvanīt vecākiem, tantei, vecmāmiņai vai vectētiņam bieži vien pazūd kaut kur interesantu rūpju gūzmā. Labāk pazvanīt pirmajai.