Labi, ja ģimenē ir vesela un aktīva vecmāmiņa. Var ar mazbērniem pasēdēt, pabarot bērnus un lielajiem palīgā atnākt. Tikai jaunie reti domā par to, vai vecmāmiņa pati vēlas visu savu brīvo laiku veltīt mazbērniem.
Šis būs stāsts par to, kāpēc bērniņa ienākšana ģimenē neiepriecināja vecmāmiņu. Publicējam šīs vecmāmiņas stāstu pirmajā personā.
Bērna ienākšana ģimenē
„Nesen aizgāju pensijā, visu mūžu biju strādājusi par medmāsu. Domāju, nu varēšu brīvi uzelpot, būs vairāk brīva laika. Tagad varēšu biežāk tikties ar draudzenēm un arī izšūšanai laiks atradīsies. Tikai mans dēls domāja pavisam citādāk.
„Mammu, paņem Karīnu uz nedēļiņu pie sevis” – paziņoja man dēls, kurš jau sen ir precējies un dzīvo atsevišķi. Karīna ir mana mazmeitiņa. Viņai ir septiņi gadi.
Šogad viņa sāka iet skolā. Mazmeitu es ļoti mīlu, bet pieskatīt bērnu veselu nedēļu, palīdzēt gatavot mājasdarbus un vadāt uz pulciņiem – tas nu ir par daudz. Atteicos.
„Tad atved viņu no skolas, un neaizmirsti pabarot”, lūdz dēls. Nācās to izdarīt. Tikai pēc tam gāju un domāju: dzīvo dēls pavisam citā rajonā, jaunajās mājās, tātad man nāksies braukt cauri visai pilsētai ar autobusu un pēc tam vēl kājām iet.
Pēc skolas Karīnu jāpabaro, jāpalīdz sagatavot mājasdarbus un tad vēl uz mūzikas skolu jāaizved. Atteikt nevarēju, negribēju tā pret dēlu.
Vecāki uztic meitas audzināšanu vecmāmiņām
Bet otra vecmāmiņa gan noteikti atteiktos. Viņa jau tā agrāk trīs gadus Karīnu uz dārziņu veda un pēcpusdienā uz mājām. Jaunie vispār gribēja pie viņas pārcelties, lai viņa palīdz ar meitu tikt galā, bet viņa atteica un pareizi darīja.
Jaunajiem jau pašiem 30 gadi, bet atbildības nekādas.
„Mēs daudz strādājam, lai hipotēku varētu izmaksāt. Jums jaunībā dzīvokļus par velti deva”, – taisnojās dēls. Tikai viņš laikam aizmirsis, ka pusi hipotēkas viņiem izmaksāja vecāki.
Ar otru pusi viņi nekā netiek galā. Un nav arī nauda tā jātērē. Viņiem gan ārzemju ceļojumi, gan jauni gadžeti. Vedekla katru mēnesi iet pie manikīra, skropstas pieaudzē, iet iepirkties, bet kredīta apmaksai nepietiek. Dēlam uzradusies nauda mašīnai.
Patīkamā ziņa, kura vecmāmiņu neiepriecināja
Toreiz pārvedu Karīnu mājās no skolas. Bet bērna otra vecmāmiņa man aizrādīja, teica, ka tā jau bērnu nekad neiemācīsies atbildību. Dēls un vedekla bija man pateicīgi.
Teica, apsēdies, padzersim tēju, apēdīsim kūku. Izrādījās, iemesls bija: „Esmu stāvoklī, gaidām dēlu, mantinieku”, – pārsteidza mani vedekla.
Nesteidzu viņus apsveikt. Pat prieku sejā parādīt nespēju. Kur viņiem vēl vienu bērnu, ja ar pirmo galā netiek. Pagriezos un braucu mājās.
Nākamajā dienā vedeklas mamma man teica: „Sliktas mēs vecmāmiņas esam. Citas priecājas par mazbērniem, bet mēs saķeram galvu. Mūsu bērni tikai dzemdē, bet jāaudzina mums. Es viņai pilnīgi piekrītu.
Tomēr daudzas vecmāmiņas uztver kā bezalgas aukles. Domā, ja jau aizgājusi pensijā, tad citu interešu, kā mazbērni, būt nevar. Palīdzēt bērniem tikt galā ar mazbērniem ir laba lieta, bet ne jau traucējot savai dzīvei.