Daudz runāt par sievišķību nav jēgas. Visumā cilvēki saprot, kas tā tāda ir. Bet vienlaikus šī sievišķība piemīt ne katrai daiļā dzimuma pārstāvei. Nu ko, arī tā gadās. Varbūt audzināšana bija cita, varbūt vide. Tā uzreiz nesaprast. Bet tikai saprast, labi tas ir vai slikti, ja visi tavi pazīstamie vīrieši ir sajūsmā par tavu stingro un noturīgo raksturu?
Protams, ģimenē arī tam ir nozīme. Ja vīrs nav muļķis un pats visu saprot, tad bērni reizēm var prasīt mātes mīlestību. Lai viņiem pievērstu uzmanību, paauklētos ar viņiem. Nākas iziet uz kompromisiem. Vai nu izlikties, ka tev nekļūst savādi no tādām maiguma izpausmēm, vai… Vai arī kaut kā izgrozīties. Jautājums tikai, kādā veidā?
Par sievišķību
Nav nekāds noslēpums, ka nepareizi rīkojas ne tikai sievietes, bet arī vīrieši. Šajā gadījumā nepareizi izdarīju es. Es to nožēloju, bet neredzu iespēju labot situāciju. Zaudēto vairs neatgriezt, un atliek pārdomāt visu, bet parunāt par to ar draugiem pat īsti negribas. Nesapratīs un tikai pārmetīs.
Es aizgāju no sievas pēc paša iniciatīvas. Tā sanāca, ka atradu sev citu sievieti. Ne es pirmais tāds, ne pēdējais. Toreiz man likās, ka tas ir loģiskākais risinājums, arī sirds teica to pašu. Tas nebija ilgstošs romāns, lai paspētu apsvētrt visus “par” un “pret”.
Kad reiz aizgāju uz skolu pakaļ Maksimam, iepazinos ar kādas viņa klasesbiedrenes mammu. Slaida sieviete ar gudrām acīm un kupliem matiem. Sākām runāties un kaut kas viņā mani ļoti saistīja. Tā uzreiz, nekavējoties. Vēlāk tikāmies vēlreiz un vēlreiz. Viņa izrādījās arī bija viena. Tāpat kā man, arī viņai bija labs darbs. Vienkārši ar bijušo vīru neesot saskanējuši raksturi. Bet kā viņa atšķīrās no Ļeras!
Mana sieve, kā lai to pasaka, bija it kā no citas mīklas. Visu savu jaunību pavadījusi bez mīļuma un sapratnes. Sākām satikties, un es jau tad sapratu, ka man gadījies ciets riekstiņš. Kad viņai ko dāvināju, viņa nereaģēja tā, kā to dara citas meitenes. Tikai ar neuzticību skatījās man acīs un sausi pateicās.
Pat tad, kad dāvināju viņai gredzenu, es redzēju, ka viņai tikai mazliet mainījās sejas izteiksme un viņa tūdaļ pat teica jā vārdu. Kāds, no malas skatoties nodomātu, ka mēs spēlējam kaut kādas lomu rotaļas, bet patiesībā viss notika īstenībā. Es domāju, ka ģimenes dzīve darīs viņu maigāku, siltāku, bet tā nenotika.
Kad piedzima Maksims, viņai reizēm pa gaisiem bija, taču arī tas nenotika standarta veidā. Te viņa vēlējās nedaudz maiguma, te varēja uzsākt strīdu par pilnīgu sīkumu. Pārsvarā tas bija otrais variants.
Pieradu, un man pat sāka patikt tāda attieksme pret pasauli. Tikai man nebija skaidrs, kāpēc Ļera pret mūsu vienīgo dēlu izturas praktiski bez jūtām.
Nē, viņa gatavoja ēst, palīdzēja sakārtoties iešanai uz skolu, viss bija, kā vajag. Bet Ļera nekad nenobučoja dēlu, neteica, ka mīl viņu. Un vēl bija gadījums, kad otrajā klasē kāds klasesbiedrs izdarīja ne pārāk smuku lietu. Tad ar vaininieku skaidroties gāja viņa, neklausoties manos iebildumos.
Ar to vēl viss nebeidzās. Viss apgriezās kājām gaisā, kad iepazinos ar vienu citu sievieti…
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!