Parasti ir tā, ka jo tuvāk dzīvo radinieki, jo “karstākas” ar viņiem attiecības. Man sanāca nedaudz citāda situācija. Pirms 4 gadiem mans dēls apprecējās ar Nastju.
Tā kā toreiz viņi nevarēja atļauties sev atsevišķu dzīvokli, es piekritu, ka viņi gadu padzīvos pie manis. Tiesa gan šis periods ieilga līdz 3 gadiem.
Viss bija labi līdz brīdim, kad jaunie tika pie sava dzīvokļa. Bilde Gandrīz četri mierīgas dzīves gadi Gadu pēc tam, kad jaunie atnāca dzīvot pie manis, piedzima mazdēls.
Sakrāt naudu savam dzīvoklim nu bija grūtāk. Palīdzēju, cik varēju. Gan produktu sagādi, gan citus izdevumus centos uzņemties pati. Vedekla dekrēta laikā uzvedās kārtīgi. Skaļus viesus neaicināja. Tikai viena – divas draudzenes reizēm atnāca papļāpāt.
Reizēm varēja pagatavot ēst un sakopt māju. Dēls varēja dažreiz, nākot no darba, atnest produktus no veikala.
Es, cik spēju, centos samazināt viņu izdevumus, cik varēju. – „Ak, Ludmila Ņikitična, jūs esat tik laba pret mums, – ko mēs bez jums iesāktu!”, teica Nastja.
Likās, ka mēs dzīvojam kā viena draudzīga ģimene, mani viss apmierināja. Vedeklas dzīve: mantojums un pārcelšanās Apmēram pirms kļuva zināms, ka šo pasauli atstājis Nastjas onkulis un viņas vecākiem atstājis mantojumu.
Ziņa, protams nav no jaukākajām, bet Nastjas vecāki mantojumā atstāto naudu nolēma sadalīt uz pusēm un atdot Nastjai un viņas brālim.
Tā bija izdevība. Jaunie – mans dēls un vedekla jau meklēja dzīvokli. Kad nauda bija rokās, izrādījās, ka viņiem ir puse no jaunajam dzīvoklim nepieciešamās naudas. – „Viss, mammuci. Beidzot mēs atstājam tevi! Vari atpūsties! – priecīgi pavēstīja dēls. – Paldies tev par visu!
Tobrīd viņam aiz muguras stāvēja Nastja un kaut kā dīvaini smaidīja. Viņa neko neteica. Man radās dīvaina sajūta. „Es jums traukus jaunajam dzīvoklim iedošu.
Man to tik daudz, ka veselai ēdnīcai pietiktu” – es ierosināju, zinot, ka nu viņiem nāksies krāt naudu mēbelēm un citām lietām. – „Paldies, bet šie vecie jaunajā dzīvoklī neiederēsies”, – caur zobiem izspieda vedekla.
Es no kaut kā tāda apjuku. Tātad, visus četrus gadus tie bija normāli trauki, bet nu ir veci krāmi? Jā, trauki nav jauni un ne pēc jaunākās modes, bet kāpēc tā nonievāt?
Ja vēlies, vari tos izmest, kad nopirksi jaunus. Bet kāpēc tik rupji? – „Mēs paņemsim, paldies!” – klusumu pārtrauca dēls un devās pēc kastēm. Atkal viena Tagad ar dēlu tiekos reti.
Vedekla ar mani nerunā, tikai vēsi atbild pa telefonu. Gribēju sagādāt viņiem dāvanu sālsmaizei – trauku mazgājamo mašīnu. Tikai tagad baidos, ja nu vedeklai atkal kaut kas nav pa prātam.
Kā vēlāk uzzināju no dēla, Nastja tagad pastāvīgi salīdzina mani ar viņas vecākiem. Viņas vecāki viņai iedevuši kaudzi naudas, bet es neesot ne rubli iedevusi.
Jādomā, ka Nastjai atmiņa īsa vai ir problēmas ar matemātiku. Dzīvokli, produktus un visu citu taču apmaksāju es, kamēr viņi dzīvoja pie manis. Un daļēji pateicoties man viņiem izdevās sakrāt tādu summu.
Rezultāts
Ne pārāk patīk tas, ka cilvēki izmanto tavu labsirdību un pēc tam nenovērtē to. Kāpēc Nastja uzskata, ka man bija žēl dot naudu, kad es patiešām naudu devu? Vai tiešām viņa nesaprot, ka viņai nav taisnība?