Došanās uz ārzemēm pēc peļņas ir daudzu rīdzinieku realitāte. Pēdējā laikā arvien biežāk darba emigrāciju dēvē par “vienvirziena biļeti”. Taču cilvēki nepārvācas uz dzīvi ārzemēs uzreiz. No sākuma aizbrauc izpētīt situāciju, piemeklē darbu un mājokli. Un nereti izbraukt no valsts, sākumā uz neilgu laiku, bet pēc tam reizēm arī uz dzīvi, uzdrošinās ģimenes ar bērniem. Vecāki ne vienmēr ņem savas atvases līdzi uzreiz, no sākuma jaunajās mājvietās iedzīvojas paši. Bērni paliek ar vecvecākiem vai citiem radiniekiem, un tā Rīgas bāriņtiesai ir visnotaļ izplatīta problēma.
Tāpat palielinās to gadījumu skaits, kad ģimenes no Latvijas saskaras ar vietējo juvenālo justīciju. Par Latvijas emigrantu bērniem portāls RĪGA.LV aprunājies ar Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāju Aivaru Krasnogolovu.
Kā bāriņtiesa aizstāv bērnu intereses ārzemēs?
Problēma, kad bērnus, kuri dzimuši Latvijā un kuru vecāki viņus ir pārveduši uz dzīvi citā valstī, izņem no ģimenes, kļūst arvien aktuālāka. Pēc Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja Aivara Krasnogolova teiktā, ļoti bieži Latvijas atbildīgajām iestādēm par šādiem procesiem pat nepaziņo: “Viņi uzskata, ka tie ir viņu bērni, jo vecāki tur ir apmetušies uz dzīvi.
Ja pirms vairākiem gadiem tādu gadījumu bija trīs, tad pašlaik tie ir līdz septiņiem gadījumiem gadā. Un tie ir tikai tie gadījumi, par kuriem mēs zinām, taču tādu procesu ir daudz vairāk”.
Pagājušajā gadā Rīgas bāriņtiesas speciālisti ir devušies uz ārvalstīm, lai pārstāvētu Latvijas piederīgo intereses četrās lietās, kopumā piedaloties vairāk kā 25 tiesas sēdēs. Divos gadījumos bērnus izdevās atgūt. Līdz šim tādas prakses nav bijis.
“Tā ir pavisam cita domāšanas sistēma. Pavisam cita tiesu sistēma. Protams, ir arī valodas barjera – tulki tiek nodrošināti automātiski, taču tas jautājumu loks, ko uzdod šajās ārzemju tiesās, ir pavisam citādāks. Starp Latvijas un Lielbritānijas sistēmām ir milzīgas atšķirības, piemēram, pilsonības piešķiršanas jautājumā tur dzimušajiem bērniem, darbā ar sešpadsmitgadīgiem bērniem, psiholoģiskās palīdzības un atbalsta sniegšanā, medicīnas nodrošināšanā, juridiskā pārstāvībā. Mums katrs tāds gadījums ir īsts izaicinājums. Arī šobrīd divi kolēģi ir aizbraukuši uz Ņūkāslu, lai runātu par 11 gadus veca zēna likteni,” stāsta Krasnogolovs.
Taču nereti ģimenes izjūk. Vēl biežāk – viens no vecākiem paliek ārzemēs, bet otrs atgriežas Latvijā. Un ne vienmēr vecāki var savstarpēji vienoties. Šādu lietu skaits, kas tika uzskaitīts Latvijas bāriņtiesās, tikai 2017. gadā vien tuvojās trīs simtiem.
Viens pats mājās. Vai ar vecmammu.
Taču, ja vecāki tomēr ir nolēmuši doties uz ārzemēm peļņas nolūkos un ir nolēmuši uz kādu laiku atstāt bērnu Latvijā, tad tas ir jādara pareizi. Ja nepilngadīgais paliek ar vecvecākiem uz laiku līdz trīs mēnešiem, tad, saskaņā ar Latvijas likumiem, nekādi juridiski dokumentus nav jākārto. Taču drošības pēc pilnvaru uz trīs mēnešiem var nokārtot pie jebkura notāra. Gadījumā, ja bērnam būs nepieciešamas medicīniskas manipulācijas, kuras bez nepilngadīgā vecākiem īstenot nevar, tad šis dokuments ļaus vecvecākiem parakstīt vienošanos bez jūsu tiešās iesaistes. Taču, ja bērns ar radiem paliek uz laiku, kas ir ilgāks par trīs mēnešiem, tad šajā gadījumā bez bāriņtiesas starpniecības iztikt jau nevar.
»Bāriņtiesa šajā gadījumā izvērtē personu, pie kuras bērns paliek, piemēram, uz gadu. Uz vecāka iesnieguma pamata mēs ļaujam bērnam palikt pie vecmāmiņas vai kādas citas personas. Savukārt uz Bāriņtiesas atļaujas pamata notārs izdot pilnvaru, kas ir ilgāka par trīs mēnešiem. Vecāka tiesības uz bērnu nekādā veidā netiek atņemtas vai ierobežotas. Šīs dokuments kalpo par apliecinājumu, ka bērns dzīvo pie konkrētas personas, un tā uzņemas par viņu atbildību,” skaidro Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs
Jāatzīmē, ka nereti pusaudži tiek atstāti vieni uz patstāvīgu dzīvi. Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs stāsta, ka bieži vien kaimiņi vai apkārtējie līdzcilvēki ziņo par tādiem gadījumiem. Taču nevienaldzīgajiem ir jāatceras sekojošais:
“Ja bērns ir daudzmaz patstāvīgs, viņš ir spējīgs pats par sevi rūpēties un spēj to pierādīt, tad Latvijas likumi paredz, ka, sākot no 16 gadu vecuma, pusaudzi tiesa var atzīt kā pilngadīgu. Bet, ja jums liekas, ka patstāvīgi dzīvojošam jaunietim varētu būt kaut kādas problēmas, tad vajadzētu rast iespēju runāt ar pašu nepilngadīgo, bet pēc tam meklēt iespēju uzrunāt viņa vecākus. Bet nereti ir kaimiņi, kuri visu laiku, regulāri un nepārtraukti, sūdzas par ģimeni, mēģinot radīt priekštatu, ka tur viss ir slikti, taču realitātē viss ir pavisam citādāk. Tāpat pusaudžiem ir telefoni, un viņi visdrīzāk sazinās ar saviem vecākiem, kuri ir prom. Ja notiks kāda nelaime, tad ir skaidrs, ka vecākiem, kuri atrodas ārvalstīs, nāksies atbraukt uz Latviju,” skaidro Krasnogolovs.
Gadījumā, ja jūs plānojat pārcelties uz dzīvi citā valstī ar bērnu, tad jums nepieciešams detalizēti izpētīt likumus, kuri nosaka un regulē nepilngadīgos, bērnu attiecības ar ģimeni un valsti, uz kuru jūs dodaties. Tā, piemēram, mūsu valstī bērnu vienu pašu var atstāt, sākot no 7 gadu vecuma, taču Lielbritānijā vai Vācijā – ne jaunāku par 12 gadiem.