Cik maz vajag pilnai laimei. Šis teiciens pilnībā atbilst šim stāstam. Pavisam nesen internetu aplidoja kāds jauks stāsts, kurā Edijs Kaņepājs, 32 gadus vecais sportists, no Rīgas uzdāvināja daudz pozitīvu emociju kādam bezpajutmniekam vārdā Jānis.
Otrdienas vakarā viņš gāja iepirkties tuvējā veikalā un pēkšņi ieraudzīja, ka starp mājām kādā laukumā uz zemes guļ cilvēks. Saprasdams, ka tāpat vien paiet garām nav iespējams, viņš pajautāja, vai nav nepieciešama palīdzība.
Atbildēja, ka jā, gribot vien pagulēt. Kā stāsta Edijs, tad viņš gāja uz mājām gatavot vakariņas un pajautāja, kad viņš pēdējo reizi ēdis un vai negrib kopā ar mani paēst.
Viņš teica, ka kopš pēdējās maltītes jau kāds labs laiciņš pagājis. Tad sacīju – celies kājās, ejam taisīt vakariņas! Viņš piekrita, ilgi nepretojās.
Kamēr taisīju ēst, iedomājos, ka viņš taču ir baigi noaudzis – gara bārda, gari mati. Piedāvāju, vai negrib noskūties un nogriezt matus, jo man mājās taču bija matu dzenamā mašīnīte. Tad piedāvāju ieiet dušā, viņš ātri iegāja dušā un noskalojās.
Iedevu viņam jaunas drēbes un iesmaržināju ar odekolonu, par ko viņš bija ļoti priecīgs. Cilvēks uzreiz par 15 gadiem jaunāks izskatījās! Kad ēdiens bija gatavs, paēdām, pasēdējām, bišķi parunājāmies. Ar jautājumiem neuzbāzos, jo skaidrs jau tāpat, ka cilvēks ne jau aiz labas dzīves nonācis tādā situācijā, kādā ir.
Tik daudzus jaukus un labus pateicības vārdus, kā no Jāņa, nebiju dzirdējis nevienā savā dzimšanas dienā. Cilvēks ar asarām acīs saka, ka viss ir labi un kārtībā…
Bija jau ap vienpadsmitiem vakarā, teicu, ka man jāiet gulēt, izgājām pagalmā. Viņš tur palika uz soliņa, es viņam iznesu ūdens pudeli un pledu ar ko apsegties. Kad no rīta gāju projām, Jāņa vairs nebija. Kaimiņi, kas redzēja kā aprūpēju Jāni, man teica, ka viņš esot „vietējais cilvēciņš”.