Pasmaidīju: `Cik zinu zīdaiņus baro ar mātes krūts pienu. Man liekas, ka tu man brauc pa ausīm`.
Meitene: – `Es nevēlos par to runāt… Atvainojiet, ka patraucēju`.
Un viņa aizgāja. Es smēķēju tālāk, tad mazliet aizdomājos un uzbļāvu, lai pagaida. Pieskrēju pie viņas un saku: `Davaj sarunājam tā – es tev palīdzēšu, ja tu man pastāstīsi, kas ir noticis. Labi?`
Meitene: `Nevēlos lieki aizņemt jūsu laiku un uzbāzties ar savām problēmām.`
Pateicu, lai neuztraucas, ka laika man daudz un mani tas neapgrūtinās, ja es uzklausīšu viņu. Patiesībā laika man nebija, bet es uzrakstīju īsziņu kolēģim, ka kavēšu darbu. Es viņai piedāvāju aiziet kopā uz bērnu preču veikalu un nopirkt mazajam kaut ko siltāku, jo ārā tiešām bija auksts un viņa izskatījās jau pārgurusi cieši turēt bērnu sev klāt, lai tas nenosalst.
Nopirku bērnam siltu pavasara kombinezonu un mēs devāmies padzert kafiju. Sēdējām pļāpājām, meitene tīri jauka, bērns mierīgs, tikai pāris reizes iebļāvās. Man šī meitene simpatizēja, kaut arī es nezināju, kas viņa ir. – `Labi, mēs sarunājām, ka tu man pastāstīsi, kas ir noticis, kāpēc tu staigā un ubago?`
Meitene sāka stāstīt:
`Jā man dzīvē ļoti paveicās. Es pati esmu no Daugavpils, bet dzīvoju iepriekš šeit ar puisi kopā. Tad man saslima mamma, palika bez darba, bet viņai bija liels kredīts, kuru es palīdzēju maksāt. Strādāju par viesmīli restorānā. Ar puisi man bija diezgan labas attiecības un es nedomāju, ka varētu notikt tā, kā tas notika… Restorānā es strādāju oficiāli pus gadu, vēlāk mani pierunāja `uzrakstīt atlūgumu`, lai es it kā neskaitītos firmā, bet palieku šeit strādāt neoficiāli, alga būšot lielāka, es piekritu, jo domāju, ka lielāka alga man noderētu, es varētu segt ātrāk mammas kredītu. Pēc kāda laika uzzināju, ka esmu stāvoklī, bet dekrēts man nespīd, jo neskaitos vairāk oficiāli. Kad piedzima bērns, mans draugs kategoriski atteicās ticēt, ka tas ir viņa bērns, jo bērnam bija gaiši mati, bet mums abiem brūni. Viņš atteicās klausīties, kad teicu, ka man bērnībā arī bija blondi mati. Es viņu tiešām nekrāpu un tas ir viņa bērns. Viņš mani pameta un es paliku uz ielas. No bērnu pabalstiem palīdzu mammai segt kredītu un atstāju sev daļu naudiņas, ar kuru nepietiek izdzīvošanai. Nakšņojam kāpņu telpās.`
Es to visu noklausījos un biju šokā. Es nolēmu, ka ir jāpalīdz meitenei un piedāvāju viņai pagaidu mājas. Viņa atturējās sākumā, bet beigās piekrita. Paziņoju kolēģim, ka darbā nebūšu un mēs devāmies pie manis. Nopirku bērnam ratiņus, drēbītes, zīdaiņu pārtiku (meitenei stresa dēļ bija pazudis piens). Pašai meitenei nopirku siltu jaku un bikses. Viņa bija man ļoti pateicīga. Meitenes vārdu uzzināju tikai, kad ieradāmies pie manis un kad biju iedalījis viņai un bērnam istabu. Viņu sauc Valērija, bet viņas dēlu Adrians. Meitene dzīvoja pie manis kādu laiku un es viņai palīdzēju vēlāk uzzināju, kāpēc viņa nebrauca atpakaļ pie mammas – viņas mammu nosūtīja uz pansionātu, bet parādu dēļ atņēma dzīvokli. Ar to pietika tikai mājokļa kredītam, bet otru kredītu apmaksā viņa. Viņai nav kur iet.
Mēs ar meiteni satuvinājāmies un tagad esam kopā jau 7 mēnešus. Viņa ir ļoti jauka meitene un es esmu laimīgs, ka toreiz palīdzēju viņai. Nu jau mēs gatavojamies vasarā precēties un Adrianam arī viss ir labi. Es nekad nebiju domājis, ka manā dzīvē notiks, kas tāds, es nekad mūžā nebūtu piedāvājis nākt dzīvot pie manis svešai meitenei ar bērnu, bet nezinu kāpēc, es toreiz ļoti gribēju palīdzēt. Tagad es ticu liktenim, jo nekādi savādāk, kā tikai par likteni to nodēvēt nevar…
Valērija, ja Tu šo lasi – zini es Tevi mīlu un paldies, ka Tu man esi!
Avots: dope.lv