Šoreiz šis stāsts ir tāds, kas patiesi liek aizdomāties par dzīves vērtībām, par mīlestību, ko saņemam no apkārtējiem un pats svarīgākais – par cilvēkiem, kuri ir mūsu dzīvēs, mūsu ikdienās.
Kā mēs daudzi no mums zinām, ja tev tuvs cilvēks ir draugs vai tāds, kurš tevi patiesi mīl, tad to var lieliski pēc tam pārbaudīt kādā izaicinošā dzīves situācijā.
Jo kā zināms, kad mēs esam nonākam neapskaužamā situācijā, tad tajā brīdī arī var pārbaudīt, kurš tad ir tas īstais draugs un kurš būs gatavs tev palīdzēt.
Un tieši šoreiz par to arī stāsts – precīzāk runājot, par pāra attiecībām un sarežģītām dzīves situācijām, kurās abas puses izlemj, kā viņiem ir ērtāk, labāk rīkoties.
Līdzīgs atgadījums notika ar 4 bērnu māti Rionu Kelliju. Pirms vairākiem gadiem viņa tika pilnībā paralizēta un saprotams, ka tas nebija viegls dzīves posms.
Vēl jo vairāk, esošais Rionas vīrs izrādījās neuzticams vīrietis. Viņš nevis nolēma palīdzēt savai sievai, bet izvēlējās vieglāko variantu priekš sevis – viņš aizgāja prom no ģimenes tajā brīdī, kad sieva atradās slimnīcā.
Šādas sajūtas Riona domāja, ka neizturēs, bet bērni bija lielisks stimuls to visu izdzīvot. Tieši bērnu dēļ viņa bija gatava nepadoties.
Kad slimnīcā tika pavadīti vairāki mēneši, viņai tika ļauts atgriezites mājās. Lai sāktu veseļoties, viņa savlaicīgi atrada sev personīgu treneri, kurš palīdzēja viņai ātrāk nostāties uz kājām.
Treneri sauca Kīts un viņš bija cilvēks, kurš ar Rionu tieši visvairāk pavadīja laiku, uzmundrināja viņu un atbalstīja, ka viņa ar visu tiks galā.
Pēc ilgāka laika posma un kārtīga darba Rionai izdevās nostāties uz kājām, un Kīts vairs nebija viņas treneris.
Šie treniņi kļuva abiem par attiecību sākumu. Viņi iemīlējās viens otrā un tagad jau ir kopā vairākus gadus. Vēl jo vairāk, bērni dievina Kītu, bet Riona ar lepnumu atzīst, ka viņa ir neizsakāmi laimīga, neskatoties uz visu to, ko piedzīvoja pagātnē.
Nav ne mazākās šaubas, ka viss, kas notiek, tas notiek uz labu! Šis stāsts ir pierādījums tam!
Un ja arī tev dzīvē kaut kas notiek ne tā kā gribēji, tad pagaidi! Vēlāk tu atskatīsies un sapratīsi, ka tā tam bija arī jānotiek – pretējā gadījumā tu nesaņemtu to, ko tagad esi saņēmis!