Psiholoģijā ir uzskats, ka bērna dzīve šajā pasaulē sākas ar jaundzimušā krīzi, kas ir pārejas periods starp dzīvi mātes ķermenī un dzīvi ārpus tā. Dzemdības bērnam ir stress. Bērna dzimšanu uzskata par traumu, kuru bērns izdzīvo dzimšanas brīdī, un šī trauma, ir tik spēcīga, ka iespaido visu tālāko cilvēka dzīvi.
Apmēram viena mēneša vecumā bērns, ieraudzījis māti, ar skatienu fiksē viņas seju, mētā rokas un kājas, izdveš skaņas un sāk smaidīt, t.i., pirmo reizi vēršas pie pieaugušajiem. Šī emocionālā reakcija ir rosmes komplekss. Ar šī kompleksa izveidošanos psiholoģijā beidzas jaundzimušā periods.
Bērna attīstība ir atkarīga no tā, cik lielā mērā pieaugušais spēj būt mijiedarbē ar bērnu. Šajā posmā bērns burtiski tiecas sadarboties ar pieaugušo. Rosmes komplekss ir bērna individuālās psiholoģiskās dzīves sākums.
Jaundzimušā emocionālās reakcijas sākumā ir nediferencētas. Dažādi stāvokļi – izsalkums, apslapināšanās – izraisa uzbudinājumu, kas izpaužas kustību aktivitātē. Uzbudinājumam pieaugot, bērns raud, kliedz.
Aptuveni trīs mēnešu vecumā veidojas sarūgtinājums (apbēdinājums) un apmierinājums. Pēc tam no sarūgtinājuma diferencējas dusmas, ceturtajā mēnesī – riebums, piektajā – bailes. Savukārt, no apmierinājuma – prieks un sociālā pieķeršanās. Pirmās simpātiju jūtas pret tuvāko pieaugušo veidojas uz apmierinājumu izraisošā un, tādējādi, viņam patīkamu pārdzīvojumu(izjūtu) bāzes. Pētījumi ir parādījuši, ka komunikācijas deficīts šinī vecumā negatīvi iespaido bērna attīstību. Bērnībā izveidojušās pieķeršanās attiecības veido “pieķeršanās fenomenu”, kas visā cilvēka dzīves ilgumā ietekmē priekšstatus un attieksmi pret cilvēkiem un pasauli. Pieķeršanās uzvedība primāri ir vajadzība pēc rūpēm un atbalsta.
Pieķeršanās attiecībās vecāki rada drošības izjūtu, kas sekmē bērna attīstību, šajās attiecībās vecāki nodrošina drošo bāzi, savukārt bērns vecākam to nenodrošina.
Kā galvenie bērnu emocionālās atsvešinātības izcelsmes faktori minami:
- sociālo saišu pārrāvums starp bērnu un viņam tuvajiem cilvēkiem, kuri līdz tam viņam ir bijuši kā emocionālā apmierinājuma avots;
- ilgstoša šķiršanās ar māti vai to personu, kura māti aizstājusi pirmajos 3 – 5 dzīves gados.
Šie nelabvēlīgie faktori bērniem rada psihiskās veselības traucējumus, kas savukārt atstāj sekas, kuras var novērot visā turpmākajā viņu dzīvē.
Zaudējot emocionālos kontaktus ar pieaugušo:
- veidojas personība ar šaurāku un maz intensīvāku emocionālās reaģēšanas amplitūdu (emocionāli vēsāki);
- bērns nespēj kļūt pieaudzis – viņš mēģina vēl pusaudža vecumā veidot tādas attiecības, kas kompensētu mātes mīlestības deficītu;
Bez ciešām mātes un bērna emocionālajām attiecībām bērna pāreja pieaugušā dzīvē ir neiespējama.
- bērna spēja mīlēt apkārtējos ir cieši saistīta ar to, cik mīlestības bērns ir saņēmis pirmajos gados un kādā formā tā ir izpaudusies;
- bērns kopumā ir vienaldzīgāks pret sabiedrību, biežāk pauž destruktīvas tieksmes, skolā uzrāda sliktākas sekmes;
Var teikt, ka pirmajā dzīves gadā notiekošais veido bērnā pamatu uzticībai vai neuzticībai apkārtējai pasaulei.
Daudzi autori uzsver, ka pirmajos astoņpadsmit dzīves mēnešos bērna garīgās attīstības iekļaušanās vispārīgajās attīstības normās ir tieši atkarīga no viņa iespējām kustēties. Lai attīstītu sākotnējo patstāvību šajā vecumposmā, svarīgi dot bērnam pēc iespējas lielāku kustības brīvību, neierobežojot, bet gan gluži pretēji – atbalstot.
Ar mātes starpniecību uz viņu iedarbojas sabiedrība un sākas socializācija. Šajā periodā tiek likts personības pašizjūtas un fiziskā un garīgā veselība. Ja bērns to visu nesaņem, viņš kļūst bailīgs, saspringts, neuzticas, ir nedrošs.
Avots: http://www.bti.gov.lv/