Bērni atved mūs pie sevis.
Nav iespējams veidot attiecības ar cilvēkiem, kad zini, ka tu pats sevi nesaproti. Nav iespējams arī izveidot attiecības pašam ar sevi, kamēr tev nav pauzes un klusuma, kamēr tavā dzīvē ir daudz liekā trokšņa un „svarīgu lietu”. Bērna dzimšana dod mums iespēju paņemt tādu pauzi un sadzirdēt pašiem sevi. Ja mēs, protams, šo iespēju izmantojam. Jo ir taču iespējams piedzemdēt un turpināt savu skrējienu nesaprotot uz kurieni un kāpēc. Atrodoties, beidzot, mājās un iegūstot daudz brīvā laikā (lai ko arī neteiktu par to visu, mammai dekrēta laikā ir pietiekami daudz laika, lai padomātu un ieklausītos sevī), mēs varam daudz ko jauna un nezināma atklāt pašas sev.
Daudzas mammas tieši esot dekrētā atrod „savu nodarbošanos”. Tā atnāk pati, caur radošumu, hobiju vai atpūtu. Un atklāj jaunas sievietes personības robežas. It kā tas viss kaut kur sēdēja mums iekšā, un gaidīja, kad tiks pamanīts.
Taču būt par fotogrāfu vai mākslinieku ir tik jocīgi, daudz saprotamāk ir būt juristam vai grāmatvedim. Bērns palīdz mums pārtraukt bēgt pašiem no sevis. Un varbūt, tieši tāpēc dekrētā tik daudzām ir grūti, jo fiziski aizbēgt nevari, un tev tā vai citādi ir jāsatiekas pašai ar sevi. Un šīs tikšanās nekad nav patīkamas un priecīgas.
Lai gan, kas var būt priecīgāks un interesantāks kā iepazīties, tuvāk iepazīt sev tuvu cilvēku? Vai arī jums ir kāds tuvāks kā Jūs pats? Vai daudz mēs par sevi zinām, vai daudz saprotam, vai dzīvojam vadoties pēc stereotipiem? Ļoti daudzas sievietes uzdod man jautājumu par sava aicinājuma atrašanu. Un man tas skan daudz dziļāk. Tas nav tikai „kā man strādāt?”, jautājums patiesībā ir par to, „Kas es vispār esmu?”, „Kāda es esmu patiesībā?”
Šeit, tāpat kā ar vecākiem, mums ir jāiet uz sāpēm, jāiet dziļumā, kad ir ļoti bail. Mazums, ko es tur atradīšu. Iet, nevis stāvēt un gaidīt, ka viss atnāks pats. Mēģināt, kļūdīties, meklēt, ieklausīties savā sirdī. Nav viegls ceļš. Taču bērna piedzimšana mums mazliet paver arī šīs durvis.
Bērni mūs aizved pie Dieva.
Es zinu vienu stāstu, kas mani kādreiz ļoti iespaidoja. Tas bija vēl pirms tam, kad es pati sāku nopietni aizdomāties par Dievu. Kāda jaundzimusi meitenīte kliedza stundām. Pirmā gada laikā viņu nekādi nevarēja nomierināt. Māte bija pārgurusi, iztukšota. Bet viņai bija vēl arī citi bērni. Un kādā dienā, pilnīgi nejauši māte ar šo, nu jau 1 gadu veco meitiņu, kura pat uz ielas nepārstāja kliegt, iegāja baptistu baznīcā. Nezinu, kāpēc tieši tur. Nejauši. Pēc mammas vārdiem pareizticīgo baznīcā viņi bijuši vairākkārt. Bet te nejauši iegājuši, un noticis brīnums. Meitene apklususi. Un klusējusi vairākas stundas.
No sākuma mamma nodomāja, ka tā ir sagadīšanās. Taču pēc tam saprata, ka viņas vienīgā iespēja pabūt klusumā ir iet kopā ar meitu uz baznīcu uz visu dienu. Tā visa rezultātā, visa ģimene kļuva par baptistiem (līdz tam ticīgi viņi bija tikai formāli). Meitene patiešām ir interesanta. Dzied korī, mācās svētdienas skolā, ir ļoti paklausīga un kautrīga.
Bērni tagad nāk ļoti neparasti. Un daudzi no viņiem tā vai citādi aizved vecākus pie ticības.
Daudzi nonāk pie ticības tāpēc, ka savādāk nekā netiek galā ar pārdzīvojumiem. Tik daudz briesmu šajā pasaulē, kārdinājumu, ar kuriem nezini, ko iesākt. Un atliek tikai lūgties. Un, jā, tas ir vislabākais veids kā pārdzīvot jebkuru krīzi.
ā, ceļš pie Dieva arī nav pats vienkāršākais un patīkamākais. Nākas atkal uzzināt par sevi daudz ko jaunu… par savu lepnumu, par skopumu un skaudību, un daudz ko citu. Un atkal mums nākas iet caur sāpēm. Un atkal jau mūsu bēri ir tie, kas rāda mums ceļu. Iedomājaties, cik daudz viņi mums ir devuši ar savu ienākšanu šajā pasaulē. Cik daudz ko maina, un cik grūti tajā visā ir atrast sevi un savu ceļu.
Bērni patiešām ir brīnišķīga Dieva dāvana, brīnišķīga vairāku iemeslu dēļ. Tāpēc, ka tas ir patstāvīgs personīgās un garīgās izaugsmes treniņš, iespēja dziedināt savas vecās rētas un atrast dzīvē savu ceļu, atrast Dievu, saprast dzīves jēgu.
Jā, tas nav viegli. Īpaši pirmajā reizē, kad viss šis ceļojums ir kā jaunums. Īpaši, ja tā sākuma brīdī mēs jau esam aizgājuši no sevis, saviem vecākiem un arī no Dieva ļoti tālu. Taču tas ir tā vērts. Ticiet tam.
Ar katru bērnu jūs atkal un atkal iziesiet šo ceļu, katru reizi tas ir vienkāršāk, bet arī dziļāk. Jūs kļūstiet par pilnīgi citu cilvēku, ja ļaujat tam visam ar jums notikt. Neparasta matērijas transformācija. Toties cik daudz dārgumu jūs atradīsiet šajā ceļā!
Аutore: Olga Vaļajeva, fragments no grāmatas: «Предназначение быть мамой»