Kāds pirmais iespaids rodas tipiskas postpadomju valsts tūristam, kad viņš atgriežas pēc turnejas pa Eiropu savā pilsētiņā, kurā mīt daži simti tūkstoši iedzīvotāju? Mani parasti pārņem apātija un vēlme atkal doties kaut kur tālu prom.
Runa nav pat par to, ka tu atkal ienirsti mūsu pelēkajos guļamrajonos, kas apbūvēti ar savu laiku atkalpojušām hruščovenēm vai sliktu laiku.
Izkāpjot no autobusa, tu sper kāju uz netīras ietves ar apdrupušām flīzēm vai izdauzītu asfaltu, ar riebumu ej garām urnai, ap kuru mētājas vienreizējās lietošanas kafijas krūzītes un redzi izsmēķiem piemētātu zālāju.
Visaptveroša netīrība
Kārtējo reizi tu brīnies par savas pilsētas iedzīvotāju cūcību, vēl tu atceries, kādi atkritumu lēveņi tevi sagaidīja, kad tu maija svētku beigās nolēmi aizbraukt atpūsties pie dabas uz ezeru. Un tad tu saprati, ka pilsētas centrā tomēr ir tīrāk, nekā nomalēs.
Atceroties tīrās, kā ar ziepēm izmazgātās vienkāršo vācijas pilsētiņu ielas, tu sev jautā: ”Vai tiešām mēs esam sliktāki? Mēs tiešām esam tik slinki vai vienaldzīgi pret visu, ka esam gatavi dzīvot netīrumos?”
Tīrīgie vācieši
Vācieši patiešām ir neiedomājami tīrīgi. Katrs Francis vai Ludvigs pilnīgi automātiski savu izsmēķi metīs atkritumu urnā, šķiros atkritumus un savāc savus un suņa atkritumus pēc uzturēšanās dabā.
Protams, viņi zina par lielajām soda naudām, kas draud, ja piesārņos apkārtējo vidi, taču uzturēt kārtību nespiež soda sankcijas, bet mentalitāte. Tas tiek ieaudzināts bērniem no mazotnes un nodots no paaudzes paaudzē. Taču tā nav bijis vienmēr.
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!