Atskatoties Eiropas viduslaiku vēsturē, varam tikai nošausmināties, kādos atkritumos dzīvoja cilvēki. Lielās pilsētas burtiski slīka tajos. Atkritumus meta un lēja laukā pa logiem pat ievērojami cilvēki. Mazgājās reti, par elementāriem higiēnas pasākumiem nebija pat dzirdējuši.
Tā droši vien turpinātos vēl ilgi, ja ne viens cilvēks – Virtenbergas grāfs Ulrihs V, kurš dzīvoja XV gadsimtā. Tas bija visai cietsirdīgs un despotisks cilvēks, bet ļoti gudrs un apbrīnojami tīrīgs.
Jāpiezīmē, ka tas notika vēsturiskajā Švābijas reģionā, no kurienes arī sākās vācu zemju apvienošana vienā lielā impērijā, kas vēlāk transformējās par mūsdienu Vāciju.
Un tā nu bargais grāfs nesēdēja visvisu laiku savā pilī, viņš bieži apbraukāja savus valdījumus, iztēlojoties sevi par marķīzu Karabasu. Šie izbraucieni viņu ļoti nogurdināja, taču ne jau to ilguma dēļ, bet tās smakas, ko viņam nācās ost katrā lielākā vai mazākā pilsētiņā.
Noguris no tā visa, viņš izdeva rīkojumu, kas lika iedzīvotajiem izvest atkritumus un dzīvnieku mēslus ārpus pilsētas. Domājat, ka kāds to ņēma vērā? Kur nu, visiem bija uzspļaut.
Tad grāfs izdeva jaunu rīkojumu, rezultātā pilsētas spīdēja no tīrības. Rīkojumā bija teikts: ja tavs kaimiņš vairāk kā nedēļu neizvedīs atkritumus, tad gan viņam, gan tev nāksies maksāt sodu. Ja ziņosi par kaimiņu, tev sods jamaksā nebūs. Bet, ja kaimiņu atkritumus izvedīsi tu, varēsi pretendēt uz daļu viņu teritorijas.
Rezultātā, katrās brīvdienās visi draudzīgi tīrīja savas teritorijas. Nevajadzēja pat regulāri veikt pārbaudes, pietika pa retam negaidīti parādīties.
Vai mēs tā varam? Liberālie pilsoņi teiks, ka mūsdienu pasaulē tā nevar, jo tas būs cilvēktiesību pārkāpums. Bet kā lai citādi cīnās ar cūkām? Tikai pātaga un stingrs zābaks var pārmācīt neapzinīgos.
Ko par to domā tu?