Formāli cilvēks sāk novecot no 28 gadiem, kad beidzas organisma augšana un sākas tā degradācija.
Bet faktiski mēs sākam novecot tajā brīdī, kad pilnībā noticam apkārtējās pasaules bezcerībai.
No tā mirkļa, kad noticam tam, ka skaudīgajiem kolēģiem kaut kur tomēr ir taisnība, bet šefa sliktais garastāvoklis noteikti ir reakcija uz mūsu profesionālo nederīgumu un nevis hemoroīdi, no kuriem viņš cieš jau daudzus gadus.
Mēs novecojam no tā brīža, kad sākam uzturēt sarunas ar vecākiem par oligarhiem, kuri izzaguši Krieviju, un par kaimiņu dzīvi interesējamies vairāk kā par savu attīstību.
Mēs sākam novecot tajā brīdī, kad noticam, ka viss interesantais pasaulē notiek aiz mūsu namdurvīm. Kad televizors ir galvenais emocionālo pārdzīvojumu avots, bet karjera – vienīgais mērķis dzīvē.
Mēs novecojam, kad sakām, ka nedaudz jāiekrāj nauda un neminstinoties ņemam kredītu, nostādot sevi absolūtā atkarībā no esošā darba uz vismaz tuvākajiem 30 gadiem. (Ļoti bieži tā it kā ir piespiedus situācija, un,, tomēr….)
Mēs sākam novecot, kad no diviem variantiem izvēlamies to, kurš ir mazāk riskants, un nopietni sākam interesēties par pensijas uzkrāšanu (izlaižot aktīvās investēšanas stadiju).
Mēs novecojam, kad sakām, ka mums jau ir par vēlu mācīties, un obligāto treniņu apmeklēšanu mēs uztveram kā smagu nastu.
Mēs novecojam, kad pārtraucam iesaistīties avantūrās un pārtraucam muļķoties draugu kompānijā. Kad mums interesantāk ir runāties ar kolēģiem, nevis bērnības draugiem. Kad mūsu darba dienas saplūst vienā lielā pelēkā dienā, bet laiks paātrina savu gaitu. Kad jautrības mēs sākam plānot laicīgi, bet nedaudz atdzīvojamies tikai atvaļinājuma laikā.
Mēs novecojam, kā tikko sākam sevi redzēt ar apkārtējo acīm, un piekrist viņu viedoklim par sevi. Kā tikko mums kļūst svarīgāk saglabāt savu imidžu par to, kā palikt pašiem – tādiem, kādi esam patiesībā. Kā tikko mēs pārstājam augt un mainīties, atmest apnikušās nodarbes un atklāt sev ko jaunu un interesantu.
Mēs novecojam, kad pārstājam ticēt brīnumainajai apkārtējai pasaulei un mūsu pašu unikalitātei.
Mēs novecojam, kad pārstājam būt bērni, kuri zin, ka viss vēl ir priekšā. Kad pārstājam gaidīt no dzīves brīnumus un vairs necenšamies pasauli padarīt labāku. Kad vairs nevēlamies kļut par varoņiem, jo tas ir pārāk liels risks un atbildība. Kad par galvenajām vērtībām mūsu dzīvē kļūst stabilitāte, miers un materiālā labklājība, bet ideālās beigas – klusa nāve savā gultā, kad blakus stāv sērojošie radinieki.
Skumji, garlaicīgi un šabloniski. Es negribu novecot. Un jūs?